25.12.09

Draugiem.lv - face.lv - draugiem.lv - face.lv

Tā jau stundu no vietas. Nonstopā. Nekur nekā jauna.

Izraujiet mani kāds no šīs vienveidības!

12.12.09

Ziemassvētku sapnis.


Ziemassvētku nakts.
Tumsa.
Klusums.
Aukstums.
Svaidos pa gultu. Ilgi domāju "Kā lai aizmieg?"

Jau stunda apkārt.
Pēkšņi paliek tik tik silti.
Uzplaiksnī aina.
Stāvu istabas vidū. Istaba nav liela, bet ļoti mājīga gan. Mani ieskauj zaļganbrūnas sienas. Netālu atrodas gulta. Tik liela. Gluži tāda, kādu vakar redzēju lielveikalā. Mana sapņu gulta. Pa kreisi ir koka durvis. Gaišas. Dzirdu tālumā kādu runājam. Dīvainus, klusus čukstus. Ieklausos.
"Man bail. Kas Tu esi? Ko tu gribi?" kāda maza balstiņa izmisīgi taujā.
"Nebaidies, es tev pāri nedarīšu," pārliecinoši un pat mazliet uzstājīgi tai tiek atbildēts, "es tikai atnācu piepildīt tavu vēlēšanos! Tev par mani neviens nav stāstījis? Esmu visur gaidīts šajā naktī. Tāds mazs brīnums, kam pārstāj ticēt. Nepamatoti. Vienkāršos vārdos - esmu Ziemassvētku vecītis."
Iestājas klusums.
"Te būs tava lelle, kuru man vēstulē lūdzi" jau laipnāk skan vecīša balss.
Īss klusuma brīdis.
"Paldies"- kā kluss čuksts atbalsojas tālienē.

Aina izdziest, tā it kā nekad nebūtu manā acu priekšā bijusi.


Pēkšņi.

Esmu atkal turpat. Mājīgajā istabā. Tik patīkami šeit atrasties. Tāds miers un klusums. Arī balsis tālumā nav dzirdamas.
Te nejauši, bet strauji veras gaišās koka durvis. Tajās parādās mazas meitenes tēls, kaut ko aizrautīgi stāstot. Viņa ir tik līdzīga man. Bērnībā. Gaiši mati, zaļas acis. Mugurā tīģekrāsas pidžamma, rokās nevīžīgi tiek nesta Bārbija. "Kas viņa ir? " man rodas interese.
Mazā pieskrien klāt, mazās rociņas lūdzoši tiecas pēc mana apskāviena.
"Mammu, mammu"viņa, izmīsīgi mēginādama mani apskaut, saka šos vārdus.
"Mamma? Es? Kas šeit notiek?" atbalsojas manās domās.
"Mammū, paskaties, ko man atnesa kāds jauks un apaļīgs vīriņš. Tieši tādu kādu es gribēju. Tieši tāda kāda ir Janai!"
Mazliet paliecos viņai pretī, lai mazā varētu ierāpties man klēpī. Liekas, ka es viņu pazītu jau ilgi. Tā it kā viņa būtu daļiņa no manis.
Klusi, smaidot saku "Jā, es priecājos kopā ar tevi! Esi pelnījusi. Biji laba meitene šogad. Bet vai pateiksi kā tevi sauc? Cik tev gadiņu?"
Mazā paskatās neizpratnē un bažīgi "Mammu, kas ar tevi noticis? Es taču esmu tava mazā Peciņa. Estere. Man vienmēr tā sacīji. Tu mani nemīli vairs?"
Īss klusuma un neveiklības mirklis.
"Un man ir 6 gadiņi" - uz pirkstiem rādīdama 5, viņa apgalvo.
"Viss kārtībā, manu Peciņ. Es mīlu tevi! Vienmēr mīlēšu," pašai neizprotot, saku šos vārdus, "bet tagad gan tev laiks iet gulēt. Sapnīši gaida!"
Sabučoju Esteri. Un viņa pazuda. Izgaisa.

Pamodos.
Tas bija tikai sapnis.
Dīvains, bet aizraujošs. Man.
Pagriežos uz otriem sāniem.
"Cik pulkstens?" tumsā čamdos pēc telefona.
Manās rokās iegulstas kaut kas čaukstoš.
Zīmīte.
Piecēlos.


"Ta bija Tava nākotne. Ta bija Tava istaba. Tā bija Tava Estere. Un jā, Tu biji mamma. Viņai vislabākā mamma pasaulē. Patika? Nezaudē tad iespējas. Negriez muguru pasaulei. Un tici - brīnumi notiek" - senlaicīgā rokrakstā, ar lieliem burtiem bija rakstīts.

Vēl klusi pārlasīju pēdējo teikumu - "Brīnumi notiek. "
"Tiešām notiek" nodomāju un devos atpakaļ uz gultas pusi.


*stāts ir izdomāts!

5.11.09



Kā laiks ar vēja spārniem aizskrien. Visi lielie un mazie pārdzīvojumi, prieka un sajūsmas brīži kārtojas lielā grāmatā. Tā ir mazliet nobružāta gadu gaitā. Dažas lapas jau izkritušas, citas spējīgi turas uz pēdējās cilpiņas (it kā kāds ar varu tās būtu mēģinājis izraut, bet neveiksmīgi). No ārpuses šī grāmata izskatās kā liela zinātniska enciklopēdija. Nav šaubu, katrs to vēlētos paturēt rokās, palasīt un rast gandarījuma sajūtu.
Vakar vakarā man radās tā iespēja. Pavisam nejauši viena tāda grāmata nonāca manās rokās. Pašķirstīju, palasīju pāris teikumus (lai arī cik bagāta kādam rakstniekam būtu fantāzija, ko tādu neuzrakstīt pat viņam). Tomēr visvairāk mani ieinteresēja šīs noslēpumainās grāmatas vāks. Biju izbrīnīta, ieraugot lieliem, skaistiem sudraba burtiem uzrakstu "ATMIŅAS". Domāju, ka tas kāds joks! Nē, tur zemāk atmirdēja mazi, zelta burtiņi. Cik dīvaini... "1990 - ? " - tur manā acu priekšā pavīdēja.
Sāku pēkšņi cītīgāk apskatīt pašu grāmatas saturu. Tās katra lapaspuse bija savā krāsā. Krāsu bija tik daudz. Neviena neatkārtojās.
Kādā gaiši zaļā. Nē precīzāk - salātzaļā lapaspusē, es ieraudzīju savu vārdu. Mani pārņēma savāda satraukuma sajūta. Acis cītīgi pievērsās tekstam, lūpu kaktiņi savilkās smaidā. "... Es sāku smieties no visas sirds. Viņa man pievienojās. Un tā mēs abas tur stāvējām. Mazliet muļķīgi, bet sajūta bija patīkama. Tevi kāds saprot." - bija ievadā. Ievadā par mani.
Lapu pēc lapas lasīju. Salātzaļo toni jau nomainīja oranža, bet apstāties es vēlaizvien nespēju. Paskatīties uz sevi cita acīm - tas man bija kas jauns.
Kad biju tikusi līdz 228537176 lapaspusei, pēkšņi tās īpašnieks man grāmatu atņēma. Bez ierunām, uzmanīgi aizvēru un atdevu. Bet vienmēr gaidīšu to mirkli, kad atkal varēšu to atvērt un ieiet tajā, man tik svešādi interesantajā pasaulē.

Tavas domas un atmiņas ir tikai tavas.
Tā ir tikai tava dzīve.
Nedod to, kā zelta monētu, katram pretimnācējam.

Rotaļājoties ar krāsām.

Paņemsim pilnīgi baltu lapu, 6 krāsainos zīmuļus. Lineālu un šķēres ar nedrīkst aizmirst. Sāksim, kā mazajās klasītēs, zīmēšanas stundu. Nebūs grūti. Apsolu!
Lapu sadalīsim 8 daļās. Astoņos mazākos kvadrātiņos. Precīzi, centimetru pa centimetram. Sagriezīsim!

Paņemsim pirmo kvadrātiņu, un uz tā uzzīmēsim spilgti sarkanas lūpas.
Otrajam pašā vidū skaistiem burtiem uzrakstīsim "APSKĀVIENS".

Redz cik glīti un ātri mums viss padodas. Turpinam?

Trešā lapiņa, skatos tāda mazāka tev sanākusi. Nekas!

Uz tās uzzīmēsim egli. Ne jau parastu šoreiz. Apsnigušu. Tādu, kas dveš pati, cik smaga sniega nasta tai uzlikta.
Ceturtā mums būs ar Sauli kreisajā augšējā malā, un vidū uzrakstu "SVEIKA VASARA", katru burtu krāsojot citā krāsā.

Piektā... Tu domā kāda nozīme tam visam? Pacieties!

Piektais kvadrātiņš būs pilnīgi melns. Bet aši noliec sesto lapiņu neskartu - pilnīgi baltu.

Redzi, drīz jau būsim pabeiguši. Vēl tikai mazliet...

Septītai lapiņai vidū uzzīmēsim sirsniņu. Tādu, kas liktu saprast, cik dzīvot speejīga tā ir.
Astotā. Peedeejā. Spēj jau paredzēt, kas uz tās būs? Labi. Pačukstēšu priekšā. Uzzīmē salauztu sirdi.

Un tagad paspēlēsim spēli. Tev taču patīk spēles? Nešaubos.
Noliec blakus pirmo un astoto lapiņu . Izvēlies tikai vienu no šīm. Protams, mēs katrs izvēlēsimies skūpstus. Turpinam?
Tagad noliec sev priekšā trešo un ceturto lapiņu. Izvēle jau kļūst grūtāka. Saprotu!
Tagad liksim priekšā piekto un sesto lapiņu. Cik interesanti izvelēties starp pilnīgi bezjēdzīgām lapiņām? Nē, te nekas nav bez nozīmes! Tieši ar šo izvēli tu parādi savas dvēseles garastāvokli.

...

Tieši tā Dzīve spēlējas ar mums. Tā dod neskaitāmas iespējas, kurās mums vienmēr ir jāizvēlas. Un tapēc nekad nepārmet kādam viņa lēmumu. Pat, ja sāp...

18.9.09

Viena vakara pārdomas.


Kādā rīta draudzene uz mani paskatījās un pasmaidīja. Viņa teica - tev acis mirdz. Es atsmaidīju. Tā tiešām bija. Pati jutu.

Atkal vienmuļš, tumšs vakars. Apkārt klusums. Pēdējā laikā tiešām biežāk esmu viena. Tik mani tas kaut kā nesatrauc. Tieši pretēji, es priecājos, ka man ir šī vienatne. Šis laika mirklis, kurā varu sakārtot sevi, savas domas, viedokļus par visu.
Iedomājoties, ka visu laiku man nemitīgi būtu apkārt cilvēku pūļi, paliek ap sirdi kaut kā neomulīgi. Ne jau tāpēc, ka es būtu nesabiedriska. Nē nē, drīzāk man patīk būt cilvēkos. Tik ne tagad. Ne šajā vakarā. Vienkārši, kad esmu cilvēkos, bieži vien nevaru uzvesties, kā vēlos. Ir jāievēro, kaut kādas nenoteiktas prasības. Lai izskatītos kā visi pārējie. Pieklājīgi.
Kad pārkāp visas šīs normas. Sāku darīt trakulības. Un klusā vakarā to visu pārdomāju. Cik tas tomēr bijis labi. Kaut kas mainījās. Rodas jautājums - Kas? Un ticēsi man vai nē, bet mans īpašais acu skatiens. Tajā noteikti parādījies gandarījums, ar tādu īpašu mirdzumu. Tādu, ka pārējie to redz, es jūtu.
Tā ir tāda īpaša sajūta. Mana gandarījuma sajūta.

11.9.09

***


Vienatne. Pakš. Fonā skan liega, maiga mūzika. Pakš. Acis sarkanas, vaigi sārt,slapji. Pakš pakš - tā nokrīt kārtējā asaru lāse.
Sirsniņai sāpīgi, tā cenšas visu izlikt uz āru. Bet vai es to vēlos? - Nē. Asaras pašas no sevis krīt uz brūnā, gludi lakotā galda.
Par ko? - Neviens jau neko nav izdarījis. Bet varbūt vainīga vienatne /vientulības sajūta/ ? Saka jau, ka vientulība iznīcina cilvēku. Nē, ar mani tā nav. Ne šoreiz. Varbūt tagad esmu viena, bet ne vientuļa.
Pēkšņi uzspīd saule. Cik gan diena ir skaista.Debesis gaiši, gaiši zilas. Bez nevienas mākoņu aitiņas. Pozitīvisma pilns laiks... Tik jā, es sēžu un raudu. Uz galda saules staros atmirdz asaru lāsītes. Skaisti.
Vēlaizvien palicis neatbildēts jautājums- Par ko? - Un es zinu. Vaina nav tālu jāmeklē.
Vai es to pateikšu skaļi? - Nē, lai tik mana sirds raud.
Pakš. Pakš. Acis izraudātas, vaigi noberzti...

22.8.09

Jūra - pārsteigums - smaids sejā.


Nekad nebiju domājusi, ka kādam izdosies mani tā pārsteigt. Dzīvē. Tas bija kas pavisam vienkāršs, bet tomēr ar izdomu. Kā saka ar odziņu.
Te atnāca, pateica ejam. Un es gāju. Ļāvos. Nebiju pieļāvusi pat domu, ka kaut reizi ko tādu darīšu. Netraucēja ne vējš, ne lietus, kas bija tiešām tik tik.../pat trūkst vārdu/
Liels, liels paldies tam īpašajam cilvēkam. Bija jauki dzert šampanieti jūras malā, skatīties, cik biedējoša ir jūra lietus laikā un smieties ar kādu kopā. To saviļņojumu nemaz nevar aprakstīt, lai kā censtos...tas ir jāizjūt. Ja varētu, ikvienam uzdāvinātu daļiņu no laimes.
Es zinu, ka reiz ko tādu atkārtošu. Bet tajā reizē es būšu, kas pārsteidz kādu citu sev ļoti tuvu cilvēku. Un nešaubos, ka viņš jutīsies tieši tāpat kā es...


21.8.09

Mirkli, tu esi skaists.


Sveika Pasaule! Te nu es esmu. Liekos kā no jauna piedzimusi. Smaidīga ar dzīvi apmierināta, ar jaunu dvesmu dzīves baudītgribētāja. Tik jauki tā justies...varētu iziet laukā un izbļaut - es esmu laimīgāāā! /mazliet piesarkst vaigi/
Kas tāds ir noticis? Esmu mainījusies. Saka ka cilvēki nemainās, viņi vienmēr ir tie, kas ir bijuši. Atceros kā literatūras skolotāja mums /klasei/ bija vienmēr teikusi - Tu nevari aiziet no tā kas esi! Un tad sēžot solā, tiešām sāku tā domāt... Taisnība, visi mēģinājumi sevi mainīt ir izgāzušies. Un ar lielu blīkšķi.
Tieši pretēji mēs katrs varam mainīties. Ja pamainīsim domas par sevi un par visu, kas apkārt... Nedomā - ārpāts jau atkal laukā līst. Padomā cik labi, būtu uzaicināt draugus pie sevis un uzrīkot filmu dienu ar daudz daudz čipsiem un popkorna, plusā pieliekot kokakolu.

/Katrā mīnusā ir savi plusi. Iemācies tos saskatīt un tu spēsi būt cits cilvēks/

19.8.09

Zaļā gaisma.

Manā dzīvē iedegās zaļā gaisma. Uzspīdēja cerība būt laimīgai.

Life is wonderful.
Lā lā lā

Bērnība smaržo.


Pakš...pakš. Aiz loga dzirdama dīvaina, bet labi pazīstama skaņa. Netālu atskan grāviens, uzplaiksnī gaisma. Bet es nebaidos. Es pasmaidu. Tas manī izraisa tādu patīkamu atmiņu virpuli. Cik labi, ka ir sava Atmiņu Paradīze, kurā vari atgriezties kad vēlies un uz brīdi aizmirst visu.
Jā...Tajos senajos laikos - manā bērnībā - negaiss likās, kas iespaidīgāks. Varbūt tāpēc, ka dzīvoju laukos? Iespējams. Bet es vienalga nebijos. Atceros, kā tajā laikā mamma vienmēr rājās - atkal tu galīgi slapja. Vai es neteicu, lai nāc iekšā?! Tas tajā laikā bija vienīgais kas mani baidīja...manas mammas rājiens. Nē, viņa nav stingra. Tik mani vienkārši vienmēr gribējusi pasaudzēt no kārtējās gripas. Un tad es vienmēr dusmojos. Citiem ļāva iet priecāties tieši lietus gāze, bet es - maza, uzpūtusies - sēdēju istabā.
Bet laiki iet, viss mainās. Lai arī cik muķļīgi tas izklausītos manā vecumā, bet vēl pavisam nesenā pagātnē (cik nju vispār nesen - 3 gadi kā apkārt) atkal sajutos bērna prātā. Es smējos, lēkāju pa peļķēm kopā ar draugiem, pašā Rīgas centrā 4 naktī, un biju patiešām laimīga. Un mamma mani nespēja (pat nespētu, ja vēlētos) atturēt. Tā bija tik tiešām dievīga sajūta - izbaudiit to, kā ir priecāties par dzīvi. Tā no visas sirds. Liekas, ka laiks apstājas. Esi tikai Tu un Tavas izjūtas...Ko tik es nebūtu gatava atdod par vēl vienu tādu iespēju...
Lietus nolijis
Un man šķiet, ka tā jau kādreiz bijis.
Lietus nolijis...

18.8.09


I can`t explain this feelings.
I think about it every day....

Fonā skan mūzika. Dzeru savu rīta kafiju. Un gremdējos pārdomās. .

Kas vispār ir iemīlēšānās? Kāpēc iemīlējušies zaudējam galvu?
Laikam lai saņemtu atbildes ir jāiemīlas. Jau atkal. No jauna. Bet bail. Kad tiec sāpināts vienreiz, otrreiz....sesto reizi. Un tad atkal rodas jautājums - Kam tas pie velna vispār vajadzīgs? Tas ir vajadzīgs. Pat vairāk - nepieciešams. Tieši Tavai dvēselei.
Ir taču patīkami skatīties uz otru un saprast, ka tas otrs ir viss, ko esi vēlējusies. Tik ilgi gaidījusi. Kāds, kuram vari doties līdzi. Nedomājot. Kāds, par kuru stundām runāt ar draudzenēm, un pie sevis smīnot nodomāt - Viņš tomēr ir tikai MANS.

Un tieši tāpēc novēlu sev un citiem - ļausimies šīm brīnišķīgajām sajūtām!

Atzīšanās vējā.



Sveiks mans draugs! Gribēju Tev pastāstīt cik ļoti man pietrūkst Tavas klātbūtnes, atbalsta, Tavi zvārguļojošie smiekli... tās nebeidzamās sarunas un interesantās pastaigas. Bez Tevis es jūtos kā niecība, liekas visa pasaule mani nīst.
Es tiešām gaidu, kad atkal varēsu Tevi satikt, lai sagaidītu Tevi ar atplestām rokām. Tad nemanāmi pārsteigtu, apskautu. Un mīļi jo mīļi sabučotu. Dažkārt pat skaitu stundas un minūtes līdz mūsu tikšanās brīdim, jo man Tu tiešām esi kas īpašs.
Atceries visus tos jaukos brīžus - mūsu telefona sarunas, kā apciemoju Tevi, kad biji slims, kā jautrojāmies ar sniegu...un nebeidzamās sarunas netā? Es to visu atceros un nekad neaizmirsīšu.
Vienkārši gribēju, lai zini
- ja Tu tiešām apjaustu kā pietrūksti,
Zālē skanētu aplausi.

17.8.09

Cik ātri skrien laiks.

Reiz pirms daudziem gadiem, kāda maza meitenīte, baltās zēķubiksēs, baltu banti matos, pavisam sniegbaltu blūzīti un melniem svārkiem mugurā, devās uz skolu. Rokās bija liela gladiola...tā tai īpašajai otrajai mammai. Valdīja mazs uztraukums un domas - būšu tagad liela.

Ritēja gadi.

Un pēķšņi Viņa attapās,kad skan jau pēdējais skolas zvans. Viņa nekad vairs nesēdēs šīs skolas solos, izliekoties, ka klausās. Nekad vairs nebūs ar savu klasi. Tikai tad Viņa saprata - lai kā dažs kaitināja, tomēr maza pieķeršanās bijusi. Un ir žēl..Jā, žēl pamest savas otrās mājas.

Un tā atkal apritējis gads.

Cita skola, cita sabiedrība apkārt. Cilvēki, ar kuriem nākotnē iespējams saskarsies bieži...iespējamie nākamie kolēģi.
Bet sēžot solā gremdējos atmiņās. Cik labi bija būt tai mazajai meitenītei ar lielo gladiolu rokās.

16.8.09

Otra puse no sirds.


Mēs piedzimstam...dzīvojam. Un visu mūžu kādu meklējam. Kādu, kas sagaidītu, iedotu buču un pateiktu, ka bija noilgojies. Kādu ar kuru nedomājot varētu darīt trakas lietas. Kādu kas būtu tikai Tavs.
Žēl, ka dzīvē nav kā pasakā. Pie tevis ierodas jauks princis baltā zirgā un ar to pietiek, lai dzīvotu laimīgi visu mūžu.
Žēl, ka nevari ieiet veikalā, izskatīt piedāvājumu klāstu un tur nopirkt to vienu vienīgo. Pasaulē būtu par dažiem laimīgiem cilvēkiem vairāk.
Tiešām žēl, ka nevaram pretoties liktenim...ka mums lemts pašu spēkiem visu meklēt, gūt pieredzi, lai spētu saprast - vai tiešām
Tā ir īstā otrā puse no sirds?

Mazliet pietrūka izdomas.

Es neesmu modīga,
Slaida un izskatīga.

Man nevajag naudas pilnu maku,
Īstu kažokādas jaku,
Lielu māju jūras malā
Un brīvdienās būt Havaju salās.

Tas viss lai paliek citām!
Es skatos citādi uz lietām -
Viss kas man ir vajadzīgs
Ir tev priekšā pasacīts.

Sajust laiku.

Tur es stāvēju. Viena, mazliet nesaprasta. Apkārt likās, ka ir pilnīgs tukšums. Ritēja sekundes...minūtes, stundas. Apkārt nebija mainījies itin nekas. Tikai mans prāts bija pārcilājis simtiem...Nē, tūkstošiem domu.
"Vai maz zini, kā tas ir, kad tu uzklausi, bet, kad vēlies, lai tevi uzklausa, visi pagriež muguru? Vai zini Tu zini, kā tas ir, kad Tu mīli kādu no visas sirds, bet nesaņem ne mazumiņa pretī? Vai tu zini, kā ir būt kādam līdzās, bet tomēr pēc viņa skumt? Es zinu, jo laiks ir nežēlīgs. Tas Tevi pārņem savā varā, un tu vari tikai sāvēt, skatīties...un bezjēdzīgi domāt." Tieši tādas bija manas domas tajās tūkstoš sekundēs...minūšu simtos, pāris stundās.
Tikai retais mani mācēs saprast. Tikai tāds, kurš domā līdzīgi man...tāds, kas māk sajust laiku tāpat kā es.
Es zinu. Kādu dienu, kad tā vienkārši atkal ap mani pazudīs viss, kāds man būs līdzās. Un šoreiz tā vietā, lai abi bezjēdzīgi klusumā stāvētu un domātu, mēs runāsim. Sarunas būs jaukas... par atspirdzinošo pavasari un piedzīvojumiem pilno vasaru, par mīlestību un draudzību, par itin visu. Un mēs sapratīsim viens otru, jo abi mācēsim sajust laiku. Laiku, kas atvēlēts mums.