Reiz pirms daudziem gadiem, kāda maza meitenīte, baltās zēķubiksēs, baltu banti matos, pavisam sniegbaltu blūzīti un melniem svārkiem mugurā, devās uz skolu. Rokās bija liela gladiola...tā tai īpašajai otrajai mammai. Valdīja mazs uztraukums un domas - būšu tagad liela.
Ritēja gadi.
Un pēķšņi Viņa attapās,kad skan jau pēdējais skolas zvans. Viņa nekad vairs nesēdēs šīs skolas solos, izliekoties, ka klausās. Nekad vairs nebūs ar savu klasi. Tikai tad Viņa saprata - lai kā dažs kaitināja, tomēr maza pieķeršanās bijusi. Un ir žēl..Jā, žēl pamest savas otrās mājas.
Un tā atkal apritējis gads.
Cita skola, cita sabiedrība apkārt. Cilvēki, ar kuriem nākotnē iespējams saskarsies bieži...iespējamie nākamie kolēģi.
Bet sēžot solā gremdējos atmiņās. Cik labi bija būt tai mazajai meitenītei ar lielo gladiolu rokās.
Bet sēžot solā gremdējos atmiņās. Cik labi bija būt tai mazajai meitenītei ar lielo gladiolu rokās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru