Kā laiks ar vēja spārniem aizskrien. Visi lielie un mazie pārdzīvojumi, prieka un sajūsmas brīži kārtojas lielā grāmatā. Tā ir mazliet nobružāta gadu gaitā. Dažas lapas jau izkritušas, citas spējīgi turas uz pēdējās cilpiņas (it kā kāds ar varu tās būtu mēģinājis izraut, bet neveiksmīgi). No ārpuses šī grāmata izskatās kā liela zinātniska enciklopēdija. Nav šaubu, katrs to vēlētos paturēt rokās, palasīt un rast gandarījuma sajūtu.
Vakar vakarā man radās tā iespēja. Pavisam nejauši viena tāda grāmata nonāca manās rokās. Pašķirstīju, palasīju pāris teikumus (lai arī cik bagāta kādam rakstniekam būtu fantāzija, ko tādu neuzrakstīt pat viņam). Tomēr visvairāk mani ieinteresēja šīs noslēpumainās grāmatas vāks. Biju izbrīnīta, ieraugot lieliem, skaistiem sudraba burtiem uzrakstu "ATMIŅAS". Domāju, ka tas kāds joks! Nē, tur zemāk atmirdēja mazi, zelta burtiņi. Cik dīvaini... "1990 - ? " - tur manā acu priekšā pavīdēja.
Sāku pēkšņi cītīgāk apskatīt pašu grāmatas saturu. Tās katra lapaspuse bija savā krāsā. Krāsu bija tik daudz. Neviena neatkārtojās.

Kādā gaiši zaļā. Nē precīzāk - salātzaļā lapaspusē, es ieraudzīju savu vārdu. Mani pārņēma savāda satraukuma sajūta. Acis cītīgi pievērsās tekstam, lūpu kaktiņi savilkās smaidā. "... Es sāku smieties no visas sirds. Viņa man pievienojās. Un tā mēs abas tur stāvējām. Mazliet muļķīgi, bet sajūta bija patīkama. Tevi kāds saprot." - bija ievadā. Ievadā par mani.
Lapu pēc lapas lasīju. Salātzaļo toni jau nomainīja oranža, bet apstāties es vēlaizvien nespēju. Paskatīties uz sevi cita acīm - tas man bija kas jauns.
Kad biju tikusi līdz 228537176 lapaspusei, pēkšņi tās īpašnieks man grāmatu atņēma. Bez ierunām, uzmanīgi aizvēru un atdevu. Bet vienmēr gaidīšu to mirkli, kad atkal varēšu to atvērt un ieiet tajā, man tik svešādi interesantajā pasaulē.

Tavas domas un atmiņas ir tikai tavas.
Tā ir tikai tava dzīve.
Nedod to, kā zelta monētu, katram pretimnācējam.