Draugiem.lv - face.lv - draugiem.lv - face.lv

Tā jau stundu no vietas. Nonstopā. Nekur nekā jauna.

Izraujiet mani kāds no šīs vienveidības!

Ziemassvētku sapnis.

Ziemassvētku nakts.
Tumsa.
Klusums.
Aukstums.
Svaidos pa gultu. Ilgi domāju "Kā lai aizmieg?"

Jau stunda apkārt.
Pēkšņi paliek tik tik silti.
Uzplaiksnī aina.

Stāvu istabas vidū. Istaba nav liela, bet ļoti mājīga gan. Mani ieskauj zaļganbrūnas sienas. Netālu atrodas gulta. Tik liela. Gluži tāda, kādu vakar redzēju lielveikalā. Mana sapņu gulta. Pa kreisi ir koka durvis. Gaišas. Dzirdu tālumā kādu runājam. Dīvainus, klusus čukstus. Ieklausos.
"Man bail. Kas Tu esi? Ko tu gribi?" kāda maza balstiņa izmisīgi taujā.
"Nebaidies, es tev pāri nedarīšu," pārliecinoši un pat mazliet uzstājīgi tai tiek atbildēts, "es tikai atnācu piepildīt tavu vēlēšanos! Tev par mani neviens nav stāstījis? Esmu visur gaidīts šajā naktī. Tāds mazs brīnums, kam pārstāj ticēt. Nepamatoti. Vienkāršos vārdos - esmu Ziemassvētku vecītis."
Iestājas klusums.
"Te būs tava lelle, kuru man vēstulē lūdzi" jau laipnāk skan vecīša balss.
Īss klusuma brīdis.
"Paldies"- kā kluss čuksts atbalsojas tālienē.

Aina izdziest, tā it kā nekad nebūtu manā acu priekšā bijusi.


Pēkšņi.

Esmu atkal turpat. Mājīgajā istabā. Tik patīkami šeit atrasties. Tāds miers un klusums. Arī balsis tālumā nav dzirdamas.
Te nejauši, bet strauji veras gaišās koka durvis. Tajās parādās mazas meitenes tēls, kaut ko aizrautīgi stāstot. Viņa ir tik līdzīga man. Bērnībā. Gaiši mati, zaļas acis. Mugurā tīģekrāsas pidžamma, rokās nevīžīgi tiek nesta Bārbija. "Kas viņa ir? " man rodas interese.
Mazā pieskrien klāt, mazās rociņas lūdzoši tiecas pēc mana apskāviena.
"Mammu, mammu"viņa, izmīsīgi mēginādama mani apskaut, saka šos vārdus.
"Mamma? Es? Kas šeit notiek?" atbalsojas manās domās.
"Mammū, paskaties, ko man atnesa kāds jauks un apaļīgs vīriņš. Tieši tādu kādu es gribēju. Tieši tāda kāda ir Janai!"
Mazliet paliecos viņai pretī, lai mazā varētu ierāpties man klēpī. Liekas, ka es viņu pazītu jau ilgi. Tā it kā viņa būtu daļiņa no manis.
Klusi, smaidot saku "Jā, es priecājos kopā ar tevi! Esi pelnījusi. Biji laba meitene šogad. Bet vai pateiksi kā tevi sauc? Cik tev gadiņu?"
Mazā paskatās neizpratnē un bažīgi "Mammu, kas ar tevi noticis? Es taču esmu tava mazā Peciņa. Estere. Man vienmēr tā sacīji. Tu mani nemīli vairs?"
Īss klusuma un neveiklības mirklis.
"Un man ir 6 gadiņi" - uz pirkstiem rādīdama 5, viņa apgalvo.
"Viss kārtībā, manu Peciņ. Es mīlu tevi! Vienmēr mīlēšu," pašai neizprotot, saku šos vārdus, "bet tagad gan tev laiks iet gulēt. Sapnīši gaida!"
Sabučoju Esteri. Un viņa pazuda. Izgaisa.

Pamodos.
Tas bija tikai sapnis.
Dīvains, bet aizraujošs. Man.
Pagriežos uz otriem sāniem.
"Cik pulkstens?" tumsā čamdos pēc telefona.
Manās rokās iegulstas kaut kas čaukstoš.
Zīmīte.
Piecēlos.

"Ta bija Tava nākotne. Ta bija Tava istaba. Tā bija Tava Estere. Un jā, Tu biji mamma. Viņai vislabākā mamma pasaulē. Patika? Nezaudē tad iespējas. Negriez muguru pasaulei. Un tici - brīnumi notiek" - senlaicīgā rokrakstā, ar lieliem burtiem bija rakstīts.

Vēl klusi pārlasīju pēdējo teikumu - "Brīnumi notiek. "
"Tiešām notiek" nodomāju un devos atpakaļ uz gultas pusi.

*stāts ir izdomāts!