Garlaicība /lietvārds, siev.dz./ - stāvoklis, kad apkārt nenotiek nekas tavas uzmanības vērts un tādēļ rodas sajūta, kas liek pat padomāt, ka laiks ir apstājies.

Jā, tieši tā es tagad jūtos. Bieži pat neieskatos pulksteņa apaļajā ciparnīcā, kas atrodas uz manas rokas, bet laiks tik tiešām velkas. Pagājusi vesela stunda, tik sajūta tāda it kā puse no dienas būtu aiz muguras. Tādos brīžos kā šis parasti sāku domāt, ko gan šajā laika sprīdī varētu sadarīt, ja atrastos citā vietā, apkārt būtu citi cilvēki. Bet vai arī tad nebūtu šī nomācošā garlaicības sajūta? Jautājums paliek neatbildēts.

Varētu plūkt matus laukā no galvas, kliegt un visādi citādi ārdīties, lai tikai sasodītais laiks kustētos ātrāk. Tik tā nenotiks, un man ar to ir jāsamierinās.

/Raksts tapis aizvakar, pusdienas laikā./

Ārā ~ +30 grādi, istabā arī. Logi vaļā, bet gaisa maiņa nekāda.

Sēžu pie datora, tas nemitīgi slēdzas ārā. Arī tam laikam ir mazliet par karstu.

Sen jau gribas uzrakstīt kādu jauku rakstu, bet atkal jātvainojas visiem sekotājiem - galva tukša. Būtībā varētu stundām nosēdēt skatoties savās rozīgi violetajās tapešu sienās un neparko nedomāt. Vienkārši lūkoties. Un vai maz mans dators spētu izturēt tik ilgi?

Atkal jau kaķis izlaižas uz paklāja. Jā, žēl viņa. Ar tādu kažoku, lai Dievs stāv klāt.

Ak jel uzdāviniet man kāds ledus gultu, vai vismaz basienu balkona vietā ;D

Un jā jā zinu - atkal čīkstu. Bet ne jau tādu es gribēju vasaru...