Viena vakara pārdomas.

Kādā rīta draudzene uz mani paskatījās un pasmaidīja. Viņa teica - tev acis mirdz. Es atsmaidīju. Tā tiešām bija. Pati jutu.

Atkal vienmuļš, tumšs vakars. Apkārt klusums. Pēdējā laikā tiešām biežāk esmu viena. Tik mani tas kaut kā nesatrauc. Tieši pretēji, es priecājos, ka man ir šī vienatne. Šis laika mirklis, kurā varu sakārtot sevi, savas domas, viedokļus par visu.
Iedomājoties, ka visu laiku man nemitīgi būtu apkārt cilvēku pūļi, paliek ap sirdi kaut kā neomulīgi. Ne jau tāpēc, ka es būtu nesabiedriska. Nē nē, drīzāk man patīk būt cilvēkos. Tik ne tagad. Ne šajā vakarā. Vienkārši, kad esmu cilvēkos, bieži vien nevaru uzvesties, kā vēlos. Ir jāievēro, kaut kādas nenoteiktas prasības. Lai izskatītos kā visi pārējie. Pieklājīgi.
Kad pārkāp visas šīs normas. Sāku darīt trakulības. Un klusā vakarā to visu pārdomāju. Cik tas tomēr bijis labi. Kaut kas mainījās. Rodas jautājums - Kas? Un ticēsi man vai nē, bet mans īpašais acu skatiens. Tajā noteikti parādījies gandarījums, ar tādu īpašu mirdzumu. Tādu, ka pārējie to redz, es jūtu.

Tā ir tāda īpaša sajūta. Mana gandarījuma sajūta.

***

Vienatne. Pakš. Fonā skan liega, maiga mūzika. Pakš. Acis sarkanas, vaigi sārt,slapji. Pakš pakš - tā nokrīt kārtējā asaru lāse.
Sirsniņai sāpīgi, tā cenšas visu izlikt uz āru. Bet vai es to vēlos? - Nē. Asaras pašas no sevis krīt uz brūnā, gludi lakotā galda.
Par ko? - Neviens jau neko nav izdarījis. Bet varbūt vainīga vienatne /vientulības sajūta/ ? Saka jau, ka vientulība iznīcina cilvēku. Nē, ar mani tā nav. Ne šoreiz. Varbūt tagad esmu viena, bet ne vientuļa.
Pēkšņi uzspīd saule. Cik gan diena ir skaista.Debesis gaiši, gaiši zilas. Bez nevienas mākoņu aitiņas. Pozitīvisma pilns laiks... Tik jā, es sēžu un raudu. Uz galda saules staros atmirdz asaru lāsītes. Skaisti.
Vēlaizvien palicis neatbildēts jautājums- Par ko? - Un es zinu. Vaina nav tālu jāmeklē.
Vai es to pateikšu skaļi? - Nē, lai tik mana sirds raud.
Pakš. Pakš. Acis izraudātas, vaigi noberzti...