Es iekāpu kādā mistiskā autobusā. Tas bija liels, garš, sarkanā krāsā ar dīvainu zilu krustu uz labā sāna. Iekšā bija zaļi sēdekļi. Starpcitu izskatījās ļoti ērti. Sēdvietu izvietojums bija pa 2, pa 3, pa 4. Lielākais skaits, ko saskaitīju - 6. Dīvaini ne? Arī es tā padomāju. Sameklēju savu vietu, sanāca tieši autobusam nedaudz uz beigām. Kad biju iekārtojusies, vēroju kā autobusā bariem ieplūst cilvēku. Viņiem maz šeit visiem pietiks vietas? - domāju. Mistiski, bet jā.
Daudzi savā starpā sarunājās un apsēdās gan pa 2, gan pa 3. Sapratu, ka sēdvietas izkārtotas tā, lai visi draugi varētu būt kopā. Ilgi vēroju šos svešos cilvēkus un mazliet pat baidījos, jo man blakus nebija apsēdies neviens. Mazu brītiņu pat kļuva vientuļi, līdz vietu man blakus aizņēma mana draudzene. Biju tik priecīga.
Pēkšņi autobuss sakustējās un šoferis skaļi noteica:"Pusceļā neapstāsimies! Nākamā pietura Medicīna!"
Ceļā iesnaudos, kad pamodos, pa logu redzēju dīvainus skatus - sievieti, kas tikko kļuvusi par mammu uztraucas, vai viņai viss būs kātībā, tēvu, kas, ar laimīgu smaidu uz lūpām ,saka "Esi sveicināts pasaulē, Andrīt!". Tālākajā ceļā redzēju kā cilvēki aiztiet no šīs dzīves, un kāda kņada viņiem ir apkārt, lai tikai panāktu, ka cilvēks vēl dzīvos. Redzēju kā 2 meitenes paziņo meitai, ka mamma vairs nav. Tās asaras un skumjas. Jo tālāk braucām, jo dzīve izskatījās skarbāka!
Nu jau diezgan ilgi sēžu šajā autobusā, skatos šos skatus un jūku prātā. Es negribu to redzēt, bet pieturu nav. Vai man jārauj durvis vaļā un jālec laukā kā to jau pāris ir darījuši? Bail. Bail, ka nonākšu nekurienes vidū, kur vienīgais autobuss, kas man ies garām un spēs uzņemt ir "Neveiksminieki".
Daudzi savā starpā sarunājās un apsēdās gan pa 2, gan pa 3. Sapratu, ka sēdvietas izkārtotas tā, lai visi draugi varētu būt kopā. Ilgi vēroju šos svešos cilvēkus un mazliet pat baidījos, jo man blakus nebija apsēdies neviens. Mazu brītiņu pat kļuva vientuļi, līdz vietu man blakus aizņēma mana draudzene. Biju tik priecīga.
Pēkšņi autobuss sakustējās un šoferis skaļi noteica:"Pusceļā neapstāsimies! Nākamā pietura Medicīna!"
Ceļā iesnaudos, kad pamodos, pa logu redzēju dīvainus skatus - sievieti, kas tikko kļuvusi par mammu uztraucas, vai viņai viss būs kātībā, tēvu, kas, ar laimīgu smaidu uz lūpām ,saka "Esi sveicināts pasaulē, Andrīt!". Tālākajā ceļā redzēju kā cilvēki aiztiet no šīs dzīves, un kāda kņada viņiem ir apkārt, lai tikai panāktu, ka cilvēks vēl dzīvos. Redzēju kā 2 meitenes paziņo meitai, ka mamma vairs nav. Tās asaras un skumjas. Jo tālāk braucām, jo dzīve izskatījās skarbāka!
Nu jau diezgan ilgi sēžu šajā autobusā, skatos šos skatus un jūku prātā. Es negribu to redzēt, bet pieturu nav. Vai man jārauj durvis vaļā un jālec laukā kā to jau pāris ir darījuši? Bail. Bail, ka nonākšu nekurienes vidū, kur vienīgais autobuss, kas man ies garām un spēs uzņemt ir "Neveiksminieki".
Cik cilvēku, tik domu, salīdzinājumu, jautājumu.. Ja runājam par dzīvi, es zinu, ar ko tu to salīdzinātu. Ar plūstošu upi, burbuļojošu, mazu strautiņu vai līkumotu, kalnainu ceļu. Man taisnība vai ne? Es gan tā nedomāju. Dzīve ir kā brauciens autobusā. Laika posmos mēs tikai mainam maršrutus. Un nekad nevaram zināt, vai braucam pareizaja virzienā.
