13.4.12

Zīmīte tev.

Es zinu, ka tu šo tagad lasi. Saproti, gribēju tik parādīt tev, kā es jūtos. Saprotu, ka tu nespēj ielīst manās domās.

Ir gājis laiks. Vispār pagājis liels laika posms kopš esi tu ar mani. Es to novērtēju. Bet, ja tu zinātu, kā man tevis pietrūkst. Pat tad, kad tu esi ar mani līdzās. Ir sajūta, ka esi kaut kur citur un nemaz nevēlies būt un izbaudīt mums atvēlētos mirkļus. Jā, es zinu, ka nav pareizi otrā saskatīt visu slikto. Arī es esmu mainījusies. Bet tik un tā, tā esmu es - Tava jauki, mīļi smaidīgā Saulīte.
Ļaujies mīlestībai, ļauj lai tevi samīļo. Apmīļo mani. INesaprotu, kur tā sajūsma pazudusi. Attiecību krīze varbūt? Bet tad jāstrādā abiem. Nevaru tikai es vēlēties, ko mainīt, uzpurināt attiecības. Tas jāvēlas abiem. Darīsim to, ar ko sākām. Zinu, viegli nebūs, bet esmu pārliecināta, ka mēs tiksim tam pāri.
Tāpēc uzaicinu tevi 21. datumā uz jauku pastaigu Ventspilī. Līdzi ņemt lietussargu, un galvenais labu garastāvokli.

Tava Saulīte :*

16.10.11

*Šis raksts nebūs kārtējais filozofiskais darbs. Vienkārši gribēju sirdi izkratīt.

Liels laika posms pagājis kopš pēdējo reizi te parādījos. Nē, nē ne jau laika trūkuma dēļ tā sanācis Vienkārši dzīve tāda vienmuļa, ka īsti neko negribas. "Rutīna," citi teiktu. Bet nekas (zinu, ka sevi mierinu tikai). Pēdējā laikā cenšos (vai precīzāk būtu teikt, ka meklēju veidu) no tās izrauties.
Tomēr vienmuļai dzīvei ir arī savi plusi. Biežāk atceros tos laikus, kad darīju kaut ko, kas man tik ļoti ir paticis. Nav vairs tas haoss, kad nezinu, ko vēlos no dzīves, sevis un apkārtējiem cilvēkiem. Varbūt tāpēc ir uzlabojušās attiecības gan ar otru pusīti, gan ar vecākiem. Ir bijis daudz laika pārdomām.
Agrāk domāju, ka blakus man ir labi draugi. Pēdējo pārdomu laikā atklāju, ka tomēr ne tuvu tam. Citi jau ir teikuši, ka mani tikai izmanto, bet man laikam bija rozā brilles uz acīm. Savādāku izskaidrojumu neredzu. Jo kurš gan draugs būtu spējīgs norādīt uz to, ko tev savā dzīvē vajadzētu darīt, un apvainot tevi par khm (jā, neizteikšos garāk), ja neizdari ar savu dzīvi, kā "draugs" ir vēlējies. Tāpēc novēlu sev atrast kādu tuvu draudzeni, kura mani vienkārši pieņemtu tādu, kāda es esmu.
Pārlasot izklausās visai drūmi, bet vai tad rudens nav depresīvs laiks?

24.5.11



Izbaudu trīsas pār ķermeni, kas pārņem klausoties šo dziesmu.

Puķes.


Sajutos vientuļi šovakar. Vai laikam jau pareizāk būtu teikt - šonakt. Asaras pašas slapina vaigus. Bet tādas jau mēs meitenes lielākoties esam - emocionālas.

Nesen atklāju, ka mana dzīve ir kā noplucis, mazliet pakaltis pieneņu lauks. Īpaši krāšņs tas neizskatās. Apkārt tam ir žodziņš. Varbūt lielāks nekā vajadzētu.
Salīdzinājumā ar apkārtējiem laukiem, mans novītušais pieneņu placītis ir niecība. Tur pāri žodziņa aug īstu maijpuķīšu un neaizmirstulīšu lauki. Tie izskatās tik krāšņi. Kamēr manējais tikai vīst. Nav pat īsti, kas spētu to atdzīvināt. Tas arī neiederas lielajā plašumā starp tiem krāšņajiem. Tas pamazām distancējas, liekot tā īpašniecei celt žodziņu aizvien lielāku. Tam laikam bail, ka viņu kāds samīdīs, uzraks un iestādīt tur maijpuķītes.

Bet varbūt novītušajam pieneņu laukam uznākusi aizkavējusies ziema?

10.5.11

Spēles ar vārdiem.

Tik daudz domu. Šovakar.
Kas es esmu? Kur es esmu? Kamdēļ te es esmu?
Gara diena bijusi. Milzums daudz notikumu. Miljoniem cilvēki satikti. Bet ne viena pazīstama. Tūkstošiem vārdu pateikti. Beigu beigās tā arī nekas svarīgs.
Vakar. Nē, citu dienu. Bija savādāk. Bija smiekli. Paziņa blakus. Nē, kas vairāk kā paziņa. Mana sirds. Pietrūkst. Domas galvā. Pasaulīgas domas. Bet svarīgas. Vārdi. Miljoniem vārdu. Bet tiem bija nozīme. Liela. Es pratu uzklausīt. Tiku uzklausīta. Simtiem cilvēku bars. Bet bijām divatā. Jā. Nejutos viena pelēkajā masā. Biju kā Saule tumšā dienā. Smaids. Tas izsaka visu.

5.1.11



Uzskati katru dienu kā brīnumu, un tā tāda arī kļūs.

27.12.10

Dusmu uzplūds.


Ziemassvētki - piedošanas laiks. Visapkārt to tik ļoti sludina. It kā tas būtu tā kā pienākums visiem izdarīt pakalpojumu un piedot. Bet ja nu es nevaru visiem visu piedot? Ja nu man tas ir bijis pārāk sāpīgs notikums? Vai Dievs man piedos, ka nepiedodu citiem?
No pagātnes dzīlēm manās domās ir uzpeldējis cilvēks. Viņš manī iekšā sēž kā tāds mazs velniņš. Cenšos nedomāt, bet nevaru. Reiz man tas cilvēks bija svarīgāks par gaisu, ko elpoju. Jā, jā, tik ļoti svarīgs. Bet tas bija reiz. Ir gājis ilgs laiks. Saka jau ka ar laiku paliek tikai labās atmiņas par citiem. Bet ziniet, mans prāts laikam darbojas ačgārni. Starp visiem labajiem brīžiem kopā ar viņu ,es atceros arī tos, kuros esmu asaras lējusi. Un ne vienu vien.
Laikam tieši tāpēc, lai cik mīļš cilvēks būtu bijis un arī cik ilgs laiks ir pagājis, bet es nespēju. Es nespēju piedot. Un tas mani nomoka. Jā viņš man atvainojās. Par visu. Tik cilvēki nesaprot - pēc sāpinājuma vārdam piedod ir mazvērtīga nozīme. Varbūt arī esmu pārāk jūtīga. Iespējams.


28.11.10

Jūtas kvēlo.


Pieglaužos viņam. Esmu drošībā. Tā sajūta tik patīkama. Tik ilgi nejusta. Varētu pat teikt, ka kopš bērnības. Pasmaidu. Viņš uz mani arī paskatās un redzu viņa sejā pavīdam smaidu. Tik patīkami to redzēt uz viņa lūpām. Aizveru acis, iedodu buču. Viņš vēl joprojām smaida. Dzirdu viņu dvešam tos sirsniņai patīkamos vārdus. "Jā, es tevi arī" vienmēr esmu atbildējusi. "Tā tas tiešām ir" mana sirsniņa to apliecina. Zinu, man blakus tieši tagad un te ir cilvēks bez kura vairs nespēju iedomāties savu dzīvi. Mana narkotika.

Mirklis tiešām ir skaists. Nešaubos ne mirkli.
Bet ir jāceļas. Jāatsakās. Lai kā negribētos.

Ar pēdējo smaidu un buču es atvados, dodoties ārpasaulē. Ar skumju skatienu un labas dienas vēlējumiem viņš mani pavada.
Diena paiet ātri. Visu dienu domāju tikai par rīta skaistāko mirkli. Un man viņa pietrūkst. Ļoti.
Un tā vienmēr. Dienu no dienas. Kad viņa nav man blakus, sirsniņa ilgojas. Tā sauc, un gaida, kad viņai tiks dots kārotais.Tā atceras visus kopā pavadītos mirkļus. Tā mierā nelikās...neliekas un neliksies. Tā tās jūtas kvēlo.

Noskaņai Westlife - you rise me up.