18.8.09

Atzīšanās vējā.



Sveiks mans draugs! Gribēju Tev pastāstīt cik ļoti man pietrūkst Tavas klātbūtnes, atbalsta, Tavi zvārguļojošie smiekli... tās nebeidzamās sarunas un interesantās pastaigas. Bez Tevis es jūtos kā niecība, liekas visa pasaule mani nīst.
Es tiešām gaidu, kad atkal varēsu Tevi satikt, lai sagaidītu Tevi ar atplestām rokām. Tad nemanāmi pārsteigtu, apskautu. Un mīļi jo mīļi sabučotu. Dažkārt pat skaitu stundas un minūtes līdz mūsu tikšanās brīdim, jo man Tu tiešām esi kas īpašs.
Atceries visus tos jaukos brīžus - mūsu telefona sarunas, kā apciemoju Tevi, kad biji slims, kā jautrojāmies ar sniegu...un nebeidzamās sarunas netā? Es to visu atceros un nekad neaizmirsīšu.
Vienkārši gribēju, lai zini
- ja Tu tiešām apjaustu kā pietrūksti,
Zālē skanētu aplausi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru