16.10.11

*Šis raksts nebūs kārtējais filozofiskais darbs. Vienkārši gribēju sirdi izkratīt.

Liels laika posms pagājis kopš pēdējo reizi te parādījos. Nē, nē ne jau laika trūkuma dēļ tā sanācis Vienkārši dzīve tāda vienmuļa, ka īsti neko negribas. "Rutīna," citi teiktu. Bet nekas (zinu, ka sevi mierinu tikai). Pēdējā laikā cenšos (vai precīzāk būtu teikt, ka meklēju veidu) no tās izrauties.
Tomēr vienmuļai dzīvei ir arī savi plusi. Biežāk atceros tos laikus, kad darīju kaut ko, kas man tik ļoti ir paticis. Nav vairs tas haoss, kad nezinu, ko vēlos no dzīves, sevis un apkārtējiem cilvēkiem. Varbūt tāpēc ir uzlabojušās attiecības gan ar otru pusīti, gan ar vecākiem. Ir bijis daudz laika pārdomām.
Agrāk domāju, ka blakus man ir labi draugi. Pēdējo pārdomu laikā atklāju, ka tomēr ne tuvu tam. Citi jau ir teikuši, ka mani tikai izmanto, bet man laikam bija rozā brilles uz acīm. Savādāku izskaidrojumu neredzu. Jo kurš gan draugs būtu spējīgs norādīt uz to, ko tev savā dzīvē vajadzētu darīt, un apvainot tevi par khm (jā, neizteikšos garāk), ja neizdari ar savu dzīvi, kā "draugs" ir vēlējies. Tāpēc novēlu sev atrast kādu tuvu draudzeni, kura mani vienkārši pieņemtu tādu, kāda es esmu.
Pārlasot izklausās visai drūmi, bet vai tad rudens nav depresīvs laiks?