Sajust laiku.

Tur es stāvēju. Viena, mazliet nesaprasta. Apkārt likās, ka ir pilnīgs tukšums. Ritēja sekundes...minūtes, stundas. Apkārt nebija mainījies itin nekas. Tikai mans prāts bija pārcilājis simtiem...Nē, tūkstošiem domu.
"Vai maz zini, kā tas ir, kad tu uzklausi, bet, kad vēlies, lai tevi uzklausa, visi pagriež muguru? Vai zini Tu zini, kā tas ir, kad Tu mīli kādu no visas sirds, bet nesaņem ne mazumiņa pretī? Vai tu zini, kā ir būt kādam līdzās, bet tomēr pēc viņa skumt? Es zinu, jo laiks ir nežēlīgs. Tas Tevi pārņem savā varā, un tu vari tikai sāvēt, skatīties...un bezjēdzīgi domāt." Tieši tādas bija manas domas tajās tūkstoš sekundēs...minūšu simtos, pāris stundās.
Tikai retais mani mācēs saprast. Tikai tāds, kurš domā līdzīgi man...tāds, kas māk sajust laiku tāpat kā es.
Es zinu. Kādu dienu, kad tā vienkārši atkal ap mani pazudīs viss, kāds man būs līdzās. Un šoreiz tā vietā, lai abi bezjēdzīgi klusumā stāvētu un domātu, mēs runāsim. Sarunas būs jaukas... par atspirdzinošo pavasari un piedzīvojumiem pilno vasaru, par mīlestību un draudzību, par itin visu. Un mēs sapratīsim viens otru, jo abi mācēsim sajust laiku. Laiku, kas atvēlēts mums.