Kā laiks ar vēja spārniem aizskrien. Visi lielie un mazie pārdzīvojumi, prieka un sajūsmas brīži kārtojas lielā grāmatā. Tā ir mazliet nobružāta gadu gaitā. Dažas lapas jau izkritušas, citas spējīgi turas uz pēdējās cilpiņas (it kā kāds ar varu tās būtu mēģinājis izraut, bet neveiksmīgi). No ārpuses šī grāmata izskatās kā liela zinātniska enciklopēdija. Nav šaubu, katrs to vēlētos paturēt rokās, palasīt un rast gandarījuma sajūtu.
Vakar vakarā man radās tā iespēja. Pavisam nejauši viena tāda grāmata nonāca manās rokās. Pašķirstīju, palasīju pāris teikumus (lai arī cik bagāta kādam rakstniekam būtu fantāzija, ko tādu neuzrakstīt pat viņam). Tomēr visvairāk mani ieinteresēja šīs noslēpumainās grāmatas vāks. Biju izbrīnīta, ieraugot lieliem, skaistiem sudraba burtiem uzrakstu "ATMIŅAS". Domāju, ka tas kāds joks! Nē, tur zemāk atmirdēja mazi, zelta burtiņi. Cik dīvaini... "1990 - ? " - tur manā acu priekšā pavīdēja.
Sāku pēkšņi cītīgāk apskatīt pašu grāmatas saturu. Tās katra lapaspuse bija savā krāsā. Krāsu bija tik daudz. Neviena neatkārtojās.

Kādā gaiši zaļā. Nē precīzāk - salātzaļā lapaspusē, es ieraudzīju savu vārdu. Mani pārņēma savāda satraukuma sajūta. Acis cītīgi pievērsās tekstam, lūpu kaktiņi savilkās smaidā. "... Es sāku smieties no visas sirds. Viņa man pievienojās. Un tā mēs abas tur stāvējām. Mazliet muļķīgi, bet sajūta bija patīkama. Tevi kāds saprot." - bija ievadā. Ievadā par mani.
Lapu pēc lapas lasīju. Salātzaļo toni jau nomainīja oranža, bet apstāties es vēlaizvien nespēju. Paskatīties uz sevi cita acīm - tas man bija kas jauns.
Kad biju tikusi līdz 228537176 lapaspusei, pēkšņi tās īpašnieks man grāmatu atņēma. Bez ierunām, uzmanīgi aizvēru un atdevu. Bet vienmēr gaidīšu to mirkli, kad atkal varēšu to atvērt un ieiet tajā, man tik svešādi interesantajā pasaulē.

Tavas domas un atmiņas ir tikai tavas.
Tā ir tikai tava dzīve.
Nedod to, kā zelta monētu, katram pretimnācējam.

Rotaļājoties ar krāsām.

Paņemsim pilnīgi baltu lapu, 6 krāsainos zīmuļus. Lineālu un šķēres ar nedrīkst aizmirst. Sāksim, kā mazajās klasītēs, zīmēšanas stundu. Nebūs grūti. Apsolu!
Lapu sadalīsim 8 daļās. Astoņos mazākos kvadrātiņos. Precīzi, centimetru pa centimetram. Sagriezīsim!

Paņemsim pirmo kvadrātiņu, un uz tā uzzīmēsim spilgti sarkanas lūpas.
Otrajam pašā vidū skaistiem burtiem uzrakstīsim "APSKĀVIENS".

Redz cik glīti un ātri mums viss padodas. Turpinam?

Trešā lapiņa, skatos tāda mazāka tev sanākusi. Nekas!

Uz tās uzzīmēsim egli. Ne jau parastu šoreiz. Apsnigušu. Tādu, kas dveš pati, cik smaga sniega nasta tai uzlikta.
Ceturtā mums būs ar Sauli kreisajā augšējā malā, un vidū uzrakstu "SVEIKA VASARA", katru burtu krāsojot citā krāsā.

Piektā... Tu domā kāda nozīme tam visam? Pacieties!

Piektais kvadrātiņš būs pilnīgi melns. Bet aši noliec sesto lapiņu neskartu - pilnīgi baltu.

Redzi, drīz jau būsim pabeiguši. Vēl tikai mazliet...

Septītai lapiņai vidū uzzīmēsim sirsniņu. Tādu, kas liktu saprast, cik dzīvot speejīga tā ir.
Astotā. Peedeejā. Spēj jau paredzēt, kas uz tās būs? Labi. Pačukstēšu priekšā. Uzzīmē salauztu sirdi.

Un tagad paspēlēsim spēli. Tev taču patīk spēles? Nešaubos.
Noliec blakus pirmo un astoto lapiņu . Izvēlies tikai vienu no šīm. Protams, mēs katrs izvēlēsimies skūpstus. Turpinam?
Tagad noliec sev priekšā trešo un ceturto lapiņu. Izvēle jau kļūst grūtāka. Saprotu!
Tagad liksim priekšā piekto un sesto lapiņu. Cik interesanti izvelēties starp pilnīgi bezjēdzīgām lapiņām? Nē, te nekas nav bez nozīmes! Tieši ar šo izvēli tu parādi savas dvēseles garastāvokli.

...

Tieši tā Dzīve spēlējas ar mums. Tā dod neskaitāmas iespējas, kurās mums vienmēr ir jāizvēlas. Un tapēc nekad nepārmet kādam viņa lēmumu. Pat, ja sāp...