Dusmu uzplūds.

Ziemassvētki - piedošanas laiks. Visapkārt to tik ļoti sludina. It kā tas būtu tā kā pienākums visiem izdarīt pakalpojumu un piedot. Bet ja nu es nevaru visiem visu piedot? Ja nu man tas ir bijis pārāk sāpīgs notikums? Vai Dievs man piedos, ka nepiedodu citiem?
No pagātnes dzīlēm manās domās ir uzpeldējis cilvēks. Viņš manī iekšā sēž kā tāds mazs velniņš. Cenšos nedomāt, bet nevaru. Reiz man tas cilvēks bija svarīgāks par gaisu, ko elpoju. Jā, jā, tik ļoti svarīgs. Bet tas bija reiz. Ir gājis ilgs laiks. Saka jau ka ar laiku paliek tikai labās atmiņas par citiem. Bet ziniet, mans prāts laikam darbojas ačgārni. Starp visiem labajiem brīžiem kopā ar viņu ,es atceros arī tos, kuros esmu asaras lējusi. Un ne vienu vien.
Laikam tieši tāpēc, lai cik mīļš cilvēks būtu bijis un arī cik ilgs laiks ir pagājis, bet es nespēju. Es nespēju piedot. Un tas mani nomoka. Jā viņš man atvainojās. Par visu. Tik cilvēki nesaprot - pēc sāpinājuma vārdam piedod ir mazvērtīga nozīme. Varbūt arī esmu pārāk jūtīga. Iespējams.

Jūtas kvēlo.

Pieglaužos viņam. Esmu drošībā. Tā sajūta tik patīkama. Tik ilgi nejusta. Varētu pat teikt, ka kopš bērnības. Pasmaidu. Viņš uz mani arī paskatās un redzu viņa sejā pavīdam smaidu. Tik patīkami to redzēt uz viņa lūpām. Aizveru acis, iedodu buču. Viņš vēl joprojām smaida. Dzirdu viņu dvešam tos sirsniņai patīkamos vārdus. "Jā, es tevi arī" vienmēr esmu atbildējusi. "Tā tas tiešām ir" mana sirsniņa to apliecina. Zinu, man blakus tieši tagad un te ir cilvēks bez kura vairs nespēju iedomāties savu dzīvi. Mana narkotika.

Mirklis tiešām ir skaists. Nešaubos ne mirkli.
Bet ir jāceļas. Jāatsakās. Lai kā negribētos.

Ar pēdējo smaidu un buču es atvados, dodoties ārpasaulē. Ar skumju skatienu un labas dienas vēlējumiem viņš mani pavada.

Diena paiet ātri. Visu dienu domāju tikai par rīta skaistāko mirkli. Un man viņa pietrūkst. Ļoti.
Un tā vienmēr. Dienu no dienas. Kad viņa nav man blakus, sirsniņa ilgojas. Tā sauc, un gaida, kad viņai tiks dots kārotais.Tā atceras visus kopā pavadītos mirkļus. Tā mierā nelikās...neliekas un neliksies. Tā tās jūtas kvēlo.

Noskaņai Westlife - you rise me up.

Atskaite.

3 mēneši. It kā sīks laika posms. Bet liekas ka nodzīvota vesela mūžība.Uz lapiņām sarakstīti sīki domu graudi, ar domu - rīt jau ielikšu tos savā blogā. Laiks iet, bet nekas tā arī nav izdarīts. Pat labākie domu graudi jau paspējuši noklīst. Ak es, nevīža.
Ja tā padomā, cik gan ļoti dzīve var mainīties tik īsā laikā. Un liekas, ka liktenis visu laiku ir gaidījis kādu manu dzīves posmu, kur visus šos labākos notikumus iestarpināt. Agrāk likās, ka laime slēpjas kaut kur vai arī iet ar lielu līkumu gar mani. Lai gan, kas tad īsti ir tā laime? Vai tik tas nav tāds divkārši liels prieks? Katrs jau to vienmēr izpratīs savādāk.

Murgs.

Ceļš. Automašīnas. Rudens. Lietus. Slidens ceļš.

Ainas aizskrien gar acīm.

Mēs braukājāmies ar tavu nesen iegūto mašīnu. Lai gan jā, bijām sastrīdējušās. Mazliet. Bet biju priecīga atkal ar tevi kopā pavadīt laiku. It īpaši tāpēc, ka likās - draudzība, kas mūs vienoja, bija pagaisusi pavisam. Zinu, strīdi atsvešina, bet tajā mirklī likās, ka labāk vairs nevar būt. Biju tik priecīga, kad pateici, cik ļoti biji noilgojusies pēc vecajiem labajiem laikiem. Dažkārt arī man tie laiki pietrūkst.

Un tā mēs atvadījāmies. Līdz rītdienai.

Bet... Tagad es stāvu pie tavas gultas slimnīcā un skatos, kā tu cīnies par savu dzīvību. Jā, un nožēloju to, ka vakar klausījos tikai tevī un pati nepateicu tev visu, visu - gan cik daudz tu man nozīmē, gan to, ka nekad neesmu gribējusi tevi tā pa īstam pazaudēt. Ja vien es būtu zinājusi, ka notiks avārija. Ka liktenis man gribēs atņemt tevi.

Dzirdu kāds tālumā sauc manu vārdu. No kurienes nāk šī pazīstamā balss?!
Atveru acis. Tas bija tikai sapnis. Ļauns sapnis. Jūtos tā it kā tiešām tevis vairs nebūtu. Tik reāli. Un es pasmaidu. Pasmaidu par to, ka man ir dota iespēja pateikt cik lielu lomu tu manā dzīvē spēlē.

Cik bieži Tu, lasītāj, saviem mīļajiem atgādini par sevi? Par to cik daudz tev viņi nozīmē? Atceries - nekas nav mūžīgs. Arī cilvēks.

Garlaicība /lietvārds, siev.dz./ - stāvoklis, kad apkārt nenotiek nekas tavas uzmanības vērts un tādēļ rodas sajūta, kas liek pat padomāt, ka laiks ir apstājies.

Jā, tieši tā es tagad jūtos. Bieži pat neieskatos pulksteņa apaļajā ciparnīcā, kas atrodas uz manas rokas, bet laiks tik tiešām velkas. Pagājusi vesela stunda, tik sajūta tāda it kā puse no dienas būtu aiz muguras. Tādos brīžos kā šis parasti sāku domāt, ko gan šajā laika sprīdī varētu sadarīt, ja atrastos citā vietā, apkārt būtu citi cilvēki. Bet vai arī tad nebūtu šī nomācošā garlaicības sajūta? Jautājums paliek neatbildēts.

Varētu plūkt matus laukā no galvas, kliegt un visādi citādi ārdīties, lai tikai sasodītais laiks kustētos ātrāk. Tik tā nenotiks, un man ar to ir jāsamierinās.

/Raksts tapis aizvakar, pusdienas laikā./

Ārā ~ +30 grādi, istabā arī. Logi vaļā, bet gaisa maiņa nekāda.

Sēžu pie datora, tas nemitīgi slēdzas ārā. Arī tam laikam ir mazliet par karstu.

Sen jau gribas uzrakstīt kādu jauku rakstu, bet atkal jātvainojas visiem sekotājiem - galva tukša. Būtībā varētu stundām nosēdēt skatoties savās rozīgi violetajās tapešu sienās un neparko nedomāt. Vienkārši lūkoties. Un vai maz mans dators spētu izturēt tik ilgi?

Atkal jau kaķis izlaižas uz paklāja. Jā, žēl viņa. Ar tādu kažoku, lai Dievs stāv klāt.

Ak jel uzdāviniet man kāds ledus gultu, vai vismaz basienu balkona vietā ;D

Un jā jā zinu - atkal čīkstu. Bet ne jau tādu es gribēju vasaru...

Lielā diena - 21. jūnijs.

Vairākus atpakaļ es ļoti gaidīju šo dienu. Tiēši 21mo datumu. Kalendārā to iezīmēju tumši sarkanu,lai redzētu kā tā tuvojas. Mana īpašā diena.
Arī šogad tas datums atnāva vēja spārniem. Jau atkal manai kūkai tika pielikta viena svecīte. Kopā jau 21. Kā gadi skrien. Esmu oficiāli pilngadīga, bet pat nepriecājos. Iedomājoties ka pēc gadiem 5 man jau būs 26 - ĀRPRĀC. Es palieku veca. :D

Bet liels paldies tiem cilvēciņiem, kas neaizmirsa mani. Mīļi apsveica.
Un tiem īpašajiem - paldies par dāvaniņām. :)

Dzīve. Autobusi. Izvēles iespējas. Nākotne.

Es iekāpu kādā mistiskā autobusā. Tas bija liels, garš, sarkanā krāsā ar dīvainu zilu krustu uz labā sāna. Iekšā bija zaļi sēdekļi. Starpcitu izskatījās ļoti ērti. Sēdvietu izvietojums bija pa 2, pa 3, pa 4. Lielākais skaits, ko saskaitīju - 6. Dīvaini ne? Arī es tā padomāju. Sameklēju savu vietu, sanāca tieši autobusam nedaudz uz beigām. Kad biju iekārtojusies, vēroju kā autobusā bariem ieplūst cilvēku. Viņiem maz šeit visiem pietiks vietas? - domāju. Mistiski, bet jā.
Daudzi savā starpā sarunājās un apsēdās gan pa 2, gan pa 3. Sapratu, ka sēdvietas izkārtotas tā, lai visi draugi varētu būt kopā. Ilgi vēroju šos svešos cilvēkus un mazliet pat baidījos, jo man blakus nebija apsēdies neviens. Mazu brītiņu pat kļuva vientuļi, līdz vietu man blakus aizņēma mana draudzene. Biju tik priecīga.
Pēkšņi autobuss sakustējās un šoferis skaļi noteica:"Pusceļā neapstāsimies! Nākamā pietura Medicīna!"
Ceļā iesnaudos, kad pamodos, pa logu redzēju dīvainus skatus - sievieti, kas tikko kļuvusi par mammu uztraucas, vai viņai viss būs kātībā, tēvu, kas, ar laimīgu smaidu uz lūpām ,saka "Esi sveicināts pasaulē, Andrīt!". Tālākajā ceļā redzēju kā cilvēki aiztiet no šīs dzīves, un kāda kņada viņiem ir apkārt, lai tikai panāktu, ka cilvēks vēl dzīvos. Redzēju kā 2 meitenes paziņo meitai, ka mamma vairs nav. Tās asaras un skumjas. Jo tālāk braucām, jo dzīve izskatījās skarbāka!
Nu jau diezgan ilgi sēžu šajā autobusā, skatos šos skatus un jūku prātā. Es negribu to redzēt, bet pieturu nav. Vai man jārauj durvis vaļā un jālec laukā kā to jau pāris ir darījuši? Bail. Bail, ka nonākšu nekurienes vidū, kur vienīgais autobuss, kas man ies garām un spēs uzņemt ir "Neveiksminieki".

Cik cilvēku, tik domu, salīdzinājumu, jautājumu.. Ja runājam par dzīvi, es zinu, ar ko tu to salīdzinātu. Ar plūstošu upi, burbuļojošu, mazu strautiņu vai līkumotu, kalnainu ceļu. Man taisnība vai ne? Es gan tā nedomāju. Dzīve ir kā brauciens autobusā. Laika posmos mēs tikai mainam maršrutus. Un nekad nevaram zināt, vai braucam pareizaja virzienā.

Kas ir mīlestība tu jautāji man reiz? Lūk, te būs mana atbilde.

Love is patient, love is kind.
It does not envy, it does not boast
It is not proud. Love is not rude, it is not self-seeking
,,
Love never fails. Love is everlasting
Its eternal, it goes on and on, it goes beyond time
Love is the only thing that will last when you die

Padomā!

Mēs esam tas ko mēs runājam.
...

Atēna vairs neko nebilda. Viņa pielika pirkstu pie lūpām, parādot, lai es klusēju.

Un pēkšņi es aptvēru, cik ārkārtīgi grūti ir saglabāt klusumu tikko satikta cilvēka klātbūtnē. Iedibināta ir norma runāt par kaut ko, jebko - laiku, satiksmi, labākajiem restorāniem kur doties.

...

/Paulu Koleju/

Un tikai pasaki, ka tā nav.

***

Mans blogs ir palicis novārtā - reiz kādu dienu es ieslēdzot datoru nodomāju.
laiks to labot :)

Esmu aizrāvusies ar grāmatām. To ir tik daudz. Pilni plaukti visās bibliotēkās. Cik gan ilgu laiku vajadzētu, lai es izlasītu visas, kas mani saista. Gads, divi? Nē. Cik žēl, ka nevaru visu savu uzmanību veltīt tam ko tik ļoti vēlētos. Bet vai neapniktu lasīt? es nezinu. Katra grāmata man paver jaunu pasauli. Tādu kurā nekad neesmu bijusi. Tādu kur dažkārt pati gribētu dzīvot.

Un Paulu Koelju ir kas vienreizējs. Kāda viņa ļoti aizraujoša grāmata man lika pārdomāt savu dzīvi, savu uzvedību pret sev tuviem cilvēkiem. Tās bija tādas pāris mazas rinkopiņas, kas v;estīja par kādu meiteni, kura ieraudzījusi skaistu putnu lidojam debesīs. Iemīlējusi to un pie izdevības iesprostojusi būrītī. Tad viņai interese zudusi. Dīvaini, bet ar mani tā gadījies bieži. Iegūstu un pametu novārtā.

Zinu, kāds varbūt lasa un domā, ko es tev gvelžu niekus. Grāmatas ir garlaicīgas un tām nav nekādas nozīmes manā dzīvē. Ja esi viens no tiem, kas uzskata grāmatas par maznozīmīgām. Atceries uz brītiņu savu bērnību. Mamma, vecmāmiņa vai opītis, tētis - noteikti kāds tev ir lasījis pasakas priekšā. Ja ne lasījis tad stāstījis stāstus pirms gulētiešanas. Un tu priecājies, ka ir princis baltā zirgā, kas pamodina Sniegbaltīti. Ka ir Siventiņš, ka vienmēr bija uzticīgs draugs Vinnijam Pūkam. Tev patika klausīties par Sarkangalvīti, kas uzticīgi apciemoja vecmāmiņu. Tu toreiz priecājies, ka ir pasakas. Un kāpēc lai to pašu tagad nedarītu ar sevis izlasītām grāmatām? Sāc ar mazumiņu un tu ieiesi sev svešā pasaulē.

Man ļoti žēl. Žēl, ka pasaule degradējas.

Stāsts par satikšanos.

Stāvēju ietves malā. Apkārt man bija desmitiem cilvēku. Visi gaidīja luksaforā iedegamies zaļo gaismu. Gaismu, kas vēstītu - mēs drīkstam iet.
Bija auksts. Debesu pļavā sauli ar nemanīju, viena vienīga pelēka masa. Uz ielas mašīnu izbraukāta, slapja sniega pļura. Tik neizsakāmi nomācoši.
Kā jau vienmēr klusi fonā klausījos apnikušo mūziku (bet bez tās jūtos kā bez rokām). Jā, diena likās tik drūmi garlaicīga. Sejā smaidu ar neizdevās dabūt.
Pārslēdzās nākamā dziesma. Kids 4 rock - acis. Kā es dievienu šo dziesmu - nodomāju, pavisam aizmirsusies, kur atrodos. Arī zaļā gaisma mistiski jau 7 min neiedegās.

"Sveika" balss man aiz muguras kādu uzrunāja un izrāva mani no domu virpuļa. Noteikti nerunā ar mani. Kas gan mani, tādu pelēku peli, uzrunātu - neviens!
"Sveika, klusā meitene!" dzirdēju kādu pienākam sev blakus un atkārtojam. Nevar būt, ka tiešām uzrunātu mani. Bet nekas, jau nenotiks, ja apskatīšos. Nepatiks cilvēks, varu aizbildināties, ka nav laika runāt vai etc.

Paskatījos uz puisi, kas mani uzrunāja. Un...man aptrūkās vārdi. Vai ticat mīlestībai no pirmā acu skatiena? Jā, liekas, es iemīlējos.
Pleilistē atskanēja nākamā dziesma. Kristīne Zaharova - Kaut es spētu izlikties. Kur palikuši visi mani pozitīvie dziesmu gabali?

Viņš bija apmulsis ieraugot manu izbrīnīto skatienu.
"Vai kas noticis? Vai es kā sabiedēju, aizvainoju tevi?" atskanēja uztraukusies, pazema, bet patīkama puiša balss.
"Nē...nē. Viss kārtībā" nospiežot dziesmai pauzi, es mēģināju mierīgā balsī atbildēt.
Viņš pasmaidīja.

Vispār viņš bija garāks par mani. Manas acis bija viņa zoda līmenī. Tumšiem matiem. Labajā ausī bija maziņš auskariņš. Gandrīz nemanāms. Viņam bija tik izteikti vaigu kauli, varētu pat teikt nedabīgi izteikti. Sārtajos vaigos (kas laikam sārti bija no aukstuma) smaidot parādījās gandrīz nemanāmas bedrītes. Un acis....tās mani vienkārši šokējoši aizrāva. Tumši brūnas. Parasti man tik brūnas nepatīk, bet šim nezināmajam puisim tās piestāvēja. Tajās bija kas neizdibināms. Kas tāds, kam es nespēju pretoties.

"Man prieks. Es jau baidījos, ka uzskatīsi mani par maniaku, kurš vēlas tikai vienu. Uzmākties un saņemt tavu paļāvību" viņš iesmejoties vieglus, neuzspiestus smieklus atbildēja.
"Un ko tu īsti vēlējies?"
"Nuuu..." viņš vilka garumā "Tu izskatījies tik drūma un vientuļa. Nevarēju tev tā paiet garām nepārliecinājies, ka viss kārtībā. Starpcitu mani sauc Armands, bet tu drīksti dēvēt mani par Ami, kā to dara lielākā daļa cilvēku."

Es cītīgi klausījos viņa vārdu plūdos pārejot ielu.

"Uz kurieni tu dodies?"es vēlējos izzināt.
"Uz netālo pārtikas veikaliņu. Mājās maizīte aptrūkās. Un tu? Pag, tu man savu vārdu nemaz neteiksi, klusā meitene?!" Armands smīnot paskatījās uz mani.
"Es nuu.." galvā pārcilāju vietas, uz kurām varētu doties, jo man nebija noteikta mērķa kur iet. Zināju tik to, ka mājās vēl doties nevēlējos. "Es arī uz veikalu. Piens mājās neesot. Mamma vismaz tā zvanot apgalvoja. Ā. Es esmu Agnese. Lai gan vari mani dēvēt par Agī, tā tev būs ērtāk un arī man pašai patīk, ja mani tā sauc" cenšoties neskatīties viņa aburošajās acīs, es skaidroju.

Give me your heart, give me your soul atskanēja no mana telefona. "Piedod" mazliet nokaunējusies teicu un pacēlu. Zvanītāja bija mamma.

"Pienu nevajagot. Maizi tikai."pēc sarunas ar mammu braši paziņoju. Vispār mani pārņēma prieks, ka nu nebūs mājās muļķīgi aiznesta piena paka un ka man tagad tiešām ir kopīgs ceļš ejams. Vai tas bija likteņa pirksts?

Mistiski, bet man šis noslēpumainais Armands bija iepaticies.

***

Tā mēs aizgājām, iepirkāmies.

"Tad te mūsu ceļi laikam šķiras, Agī." Viņš nožilbināja savu perfekto smaidu. Un viņa vaigos atkal parādījās piemīlīgas, mazas bedrītes.
"Man prieks, ka tevi uzrunāju!" viņš aši piemetināja.
"Man arī prieks...jā, prieks iepazīties." ieskatījusies acīs sāku stostīties.
"Varbūt vēlies kādu citu dienu kur aiziet? Tāpat vien, bez kādiem slepeniem nolūkiem no manas puses."

"Sarunāts." ar smīnu uz lūpām atteicu.

Tā mēs apmainījāmies ar numuriem, jauki atvadījāmies.

Es zinu, ka tas noteikti bija likteņa pirksts. Es vienkārši atrados īstajā vietā un īstajā laikā. Un tās viņa acis...ahh.

Noskaņai dziesma Kids 4 rock - acis.

*stāsts ir izdomāts!

Jauns gads, jauna dzīve?

Šorīt iegāju draugos. Pēc galeriju aplūkošanas, ieraudzīju "draugi runā" sadaļā tekstu. Kas man likas aizdomāties.

" Nu ko. Vesels gads jau atkal apkārt. Citam labāks, citam sliktāks tas bijis. Bet nu tas tiešām ir garām. Tā ir pagātne! Tātad - 2009.doc - DELETE. New Document "2010.doc" save & open!"

"Vai tiešām jauns gads nozīmē jaunu dzīvi? Vai tiešām var tā vnk DELETE visus iepriekšējos gadus?
Manuprāt, nē. Mēs nevaram piedzimt gluži kā no jauna reizes 10. Mēs varam tikai mainīties visu šo gadu laikā, bet nekad neaizmirsīsim kadi bijām agrāk. Es pat nevēlētos to aizmirst. Airmirst savu dzīves pieredzi."
Es nodomāju.

Vienīgi biedē teiciens - kā sagaidīsi Jauno gadu, tā pavadīsi.
Man nu nemaz negribētos visu gadu kkur tā steigties, kā steidzos tieši 00.00 ar slapju muguru un vērojot pulskteni. Gandrīz nokavēt salūtu nav smuki. :D
Bet kopumā vakars aizgāja jauki - es nepiedzēros, mājās biju pietiekami laikā un ar smaidu sejā aizmigu. :D