Ceļš. Automašīnas. Rudens. Lietus. Slidens ceļš.
Ainas aizskrien gar acīm.
Mēs braukājāmies ar tavu nesen iegūto mašīnu. Lai gan jā, bijām sastrīdējušās. Mazliet. Bet biju priecīga atkal ar tevi kopā pavadīt laiku. It īpaši tāpēc, ka likās - draudzība, kas mūs vienoja, bija pagaisusi pavisam. Zinu, strīdi atsvešina, bet tajā mirklī likās, ka labāk vairs nevar būt. Biju tik priecīga, kad pateici, cik ļoti biji noilgojusies pēc vecajiem labajiem laikiem. Dažkārt arī man tie laiki pietrūkst.Un tā mēs atvadījāmies. Līdz rītdienai.
Bet... Tagad es stāvu pie tavas gultas slimnīcā un skatos, kā tu cīnies par savu dzīvību. Jā, un nožēloju to, ka vakar klausījos tikai tevī un pati nepateicu tev visu, visu - gan cik daudz tu man nozīmē, gan to, ka nekad neesmu gribējusi tevi tā pa īstam pazaudēt. Ja vien es būtu zinājusi, ka notiks avārija. Ka liktenis man gribēs atņemt tevi. Dzirdu kāds tālumā sauc manu vārdu. No kurienes nāk šī pazīstamā balss?!
Atveru acis. Tas bija tikai sapnis. Ļauns sapnis. Jūtos tā it kā tiešām tevis vairs nebūtu. Tik reāli. Un es pasmaidu. Pasmaidu par to, ka man ir dota iespēja pateikt cik lielu lomu tu manā dzīvē spēlē.
Cik bieži Tu, lasītāj, saviem mīļajiem atgādini par sevi? Par to cik daudz tev viņi nozīmē? Atceries - nekas nav mūžīgs. Arī cilvēks.
