Jūra - pārsteigums - smaids sejā.

Nekad nebiju domājusi, ka kādam izdosies mani tā pārsteigt. Dzīvē. Tas bija kas pavisam vienkāršs, bet tomēr ar izdomu. Kā saka ar odziņu.

Te atnāca, pateica ejam. Un es gāju. Ļāvos. Nebiju pieļāvusi pat domu, ka kaut reizi ko tādu darīšu. Netraucēja ne vējš, ne lietus, kas bija tiešām tik tik.../pat trūkst vārdu/
Liels, liels paldies tam īpašajam cilvēkam. Bija jauki dzert šampanieti jūras malā, skatīties, cik biedējoša ir jūra lietus laikā un smieties ar kādu kopā. To saviļņojumu nemaz nevar aprakstīt, lai kā censtos...tas ir jāizjūt. Ja varētu, ikvienam uzdāvinātu daļiņu no laimes.
Es zinu, ka reiz ko tādu atkārtošu. Bet tajā reizē es būšu, kas pārsteidz kādu citu sev ļoti tuvu cilvēku. Un nešaubos, ka viņš jutīsies tieši tāpat kā es...

Mirkli, tu esi skaists.

Sveika Pasaule! Te nu es esmu. Liekos kā no jauna piedzimusi. Smaidīga ar dzīvi apmierināta, ar jaunu dvesmu dzīves baudītgribētāja. Tik jauki tā justies...varētu iziet laukā un izbļaut - es esmu laimīgāāā! /mazliet piesarkst vaigi/
Kas tāds ir noticis? Esmu mainījusies. Saka ka cilvēki nemainās, viņi vienmēr ir tie, kas ir bijuši. Atceros kā literatūras skolotāja mums /klasei/ bija vienmēr teikusi - Tu nevari aiziet no tā kas esi! Un tad sēžot solā, tiešām sāku tā domāt... Taisnība, visi mēģinājumi sevi mainīt ir izgāzušies. Un ar lielu blīkšķi.
Tieši pretēji mēs katrs varam mainīties. Ja pamainīsim domas par sevi un par visu, kas apkārt... Nedomā - ārpāts jau atkal laukā līst. Padomā cik labi, būtu uzaicināt draugus pie sevis un uzrīkot filmu dienu ar daudz daudz čipsiem un popkorna, plusā pieliekot kokakolu.

/Katrā mīnusā ir savi plusi. Iemācies tos saskatīt un tu spēsi būt cits cilvēks/

Zaļā gaisma.

Manā dzīvē iedegās zaļā gaisma. Uzspīdēja cerība būt laimīgai.

Life is wonderful.
Lā lā lā

Bērnība smaržo.

Pakš...pakš. Aiz loga dzirdama dīvaina, bet labi pazīstama skaņa. Netālu atskan grāviens, uzplaiksnī gaisma. Bet es nebaidos. Es pasmaidu. Tas manī izraisa tādu patīkamu atmiņu virpuli. Cik labi, ka ir sava Atmiņu Paradīze, kurā vari atgriezties kad vēlies un uz brīdi aizmirst visu.
Jā...Tajos senajos laikos - manā bērnībā - negaiss likās, kas iespaidīgāks. Varbūt tāpēc, ka dzīvoju laukos? Iespējams. Bet es vienalga nebijos. Atceros, kā tajā laikā mamma vienmēr rājās - atkal tu galīgi slapja. Vai es neteicu, lai nāc iekšā?! Tas tajā laikā bija vienīgais kas mani baidīja...manas mammas rājiens. Nē, viņa nav stingra. Tik mani vienkārši vienmēr gribējusi pasaudzēt no kārtējās gripas. Un tad es vienmēr dusmojos. Citiem ļāva iet priecāties tieši lietus gāze, bet es - maza, uzpūtusies - sēdēju istabā.
Bet laiki iet, viss mainās. Lai arī cik muķļīgi tas izklausītos manā vecumā, bet vēl pavisam nesenā pagātnē (cik nju vispār nesen - 3 gadi kā apkārt) atkal sajutos bērna prātā. Es smējos, lēkāju pa peļķēm kopā ar draugiem, pašā Rīgas centrā 4 naktī, un biju patiešām laimīga. Un mamma mani nespēja (pat nespētu, ja vēlētos) atturēt. Tā bija tik tiešām dievīga sajūta - izbaudiit to, kā ir priecāties par dzīvi. Tā no visas sirds. Liekas, ka laiks apstājas. Esi tikai Tu un Tavas izjūtas...Ko tik es nebūtu gatava atdod par vēl vienu tādu iespēju...

Lietus nolijis
Un man šķiet, ka tā jau kādreiz bijis.
Lietus nolijis...

I can`t explain this feelings.
I think about it every day....

Fonā skan mūzika. Dzeru savu rīta kafiju. Un gremdējos pārdomās. .

Kas vispār ir iemīlēšānās? Kāpēc iemīlējušies zaudējam galvu?
Laikam lai saņemtu atbildes ir jāiemīlas. Jau atkal. No jauna. Bet bail. Kad tiec sāpināts vienreiz, otrreiz....sesto reizi. Un tad atkal rodas jautājums - Kam tas pie velna vispār vajadzīgs? Tas ir vajadzīgs. Pat vairāk - nepieciešams. Tieši Tavai dvēselei.
Ir taču patīkami skatīties uz otru un saprast, ka tas otrs ir viss, ko esi vēlējusies. Tik ilgi gaidījusi. Kāds, kuram vari doties līdzi. Nedomājot. Kāds, par kuru stundām runāt ar draudzenēm, un pie sevis smīnot nodomāt - Viņš tomēr ir tikai MANS.

Un tieši tāpēc novēlu sev un citiem - ļausimies šīm brīnišķīgajām sajūtām!

Atzīšanās vējā.

Sveiks mans draugs! Gribēju Tev pastāstīt cik ļoti man pietrūkst Tavas klātbūtnes, atbalsta, Tavi zvārguļojošie smiekli... tās nebeidzamās sarunas un interesantās pastaigas. Bez Tevis es jūtos kā niecība, liekas visa pasaule mani nīst.
Es tiešām gaidu, kad atkal varēsu Tevi satikt, lai sagaidītu Tevi ar atplestām rokām. Tad nemanāmi pārsteigtu, apskautu. Un mīļi jo mīļi sabučotu. Dažkārt pat skaitu stundas un minūtes līdz mūsu tikšanās brīdim, jo man Tu tiešām esi kas īpašs.
Atceries visus tos jaukos brīžus - mūsu telefona sarunas, kā apciemoju Tevi, kad biji slims, kā jautrojāmies ar sniegu...un nebeidzamās sarunas netā? Es to visu atceros un nekad neaizmirsīšu.
Vienkārši gribēju, lai zini

- ja Tu tiešām apjaustu kā pietrūksti,
Zālē skanētu aplausi.

Cik ātri skrien laiks.

Reiz pirms daudziem gadiem, kāda maza meitenīte, baltās zēķubiksēs, baltu banti matos, pavisam sniegbaltu blūzīti un melniem svārkiem mugurā, devās uz skolu. Rokās bija liela gladiola...tā tai īpašajai otrajai mammai. Valdīja mazs uztraukums un domas - būšu tagad liela.

Ritēja gadi.

Un pēķšņi Viņa attapās,kad skan jau pēdējais skolas zvans. Viņa nekad vairs nesēdēs šīs skolas solos, izliekoties, ka klausās. Nekad vairs nebūs ar savu klasi. Tikai tad Viņa saprata - lai kā dažs kaitināja, tomēr maza pieķeršanās bijusi. Un ir žēl..Jā, žēl pamest savas otrās mājas.

Un tā atkal apritējis gads.

Cita skola, cita sabiedrība apkārt. Cilvēki, ar kuriem nākotnē iespējams saskarsies bieži...iespējamie nākamie kolēģi.
Bet sēžot solā gremdējos atmiņās. Cik labi bija būt tai mazajai meitenītei ar lielo gladiolu rokās.

Otra puse no sirds.

Mēs piedzimstam...dzīvojam. Un visu mūžu kādu meklējam. Kādu, kas sagaidītu, iedotu buču un pateiktu, ka bija noilgojies. Kādu ar kuru nedomājot varētu darīt trakas lietas. Kādu kas būtu tikai Tavs.

Žēl, ka dzīvē nav kā pasakā. Pie tevis ierodas jauks princis baltā zirgā un ar to pietiek, lai dzīvotu laimīgi visu mūžu.
Žēl, ka nevari ieiet veikalā, izskatīt piedāvājumu klāstu un tur nopirkt to vienu vienīgo. Pasaulē būtu par dažiem laimīgiem cilvēkiem vairāk.
Tiešām žēl, ka nevaram pretoties liktenim...ka mums lemts pašu spēkiem visu meklēt, gūt pieredzi, lai spētu saprast - vai tiešām

Tā ir īstā otrā puse no sirds?

Mazliet pietrūka izdomas.

Es neesmu modīga,
Slaida un izskatīga.

Man nevajag naudas pilnu maku,
Īstu kažokādas jaku,
Lielu māju jūras malā
Un brīvdienās būt Havaju salās.

Tas viss lai paliek citām!
Es skatos citādi uz lietām -
Viss kas man ir vajadzīgs
Ir tev priekšā pasacīts.

Sajust laiku.

Tur es stāvēju. Viena, mazliet nesaprasta. Apkārt likās, ka ir pilnīgs tukšums. Ritēja sekundes...minūtes, stundas. Apkārt nebija mainījies itin nekas. Tikai mans prāts bija pārcilājis simtiem...Nē, tūkstošiem domu.
"Vai maz zini, kā tas ir, kad tu uzklausi, bet, kad vēlies, lai tevi uzklausa, visi pagriež muguru? Vai zini Tu zini, kā tas ir, kad Tu mīli kādu no visas sirds, bet nesaņem ne mazumiņa pretī? Vai tu zini, kā ir būt kādam līdzās, bet tomēr pēc viņa skumt? Es zinu, jo laiks ir nežēlīgs. Tas Tevi pārņem savā varā, un tu vari tikai sāvēt, skatīties...un bezjēdzīgi domāt." Tieši tādas bija manas domas tajās tūkstoš sekundēs...minūšu simtos, pāris stundās.
Tikai retais mani mācēs saprast. Tikai tāds, kurš domā līdzīgi man...tāds, kas māk sajust laiku tāpat kā es.
Es zinu. Kādu dienu, kad tā vienkārši atkal ap mani pazudīs viss, kāds man būs līdzās. Un šoreiz tā vietā, lai abi bezjēdzīgi klusumā stāvētu un domātu, mēs runāsim. Sarunas būs jaukas... par atspirdzinošo pavasari un piedzīvojumiem pilno vasaru, par mīlestību un draudzību, par itin visu. Un mēs sapratīsim viens otru, jo abi mācēsim sajust laiku. Laiku, kas atvēlēts mums.