Pakš...pakš. Aiz loga dzirdama dīvaina, bet labi pazīstama skaņa. Netālu atskan grāviens, uzplaiksnī gaisma. Bet es nebaidos. Es pasmaidu. Tas manī izraisa tādu patīkamu atmiņu virpuli. Cik labi, ka ir sava Atmiņu Paradīze, kurā vari atgriezties kad vēlies un uz brīdi aizmirst visu.
Jā...Tajos senajos laikos - manā bērnībā - negaiss likās, kas iespaidīgāks. Varbūt tāpēc, ka dzīvoju laukos? Iespējams. Bet es vienalga nebijos. Atceros, kā tajā laikā mamma vienmēr rājās - atkal tu galīgi slapja. Vai es neteicu, lai nāc iekšā?! Tas tajā laikā bija vienīgais kas mani baidīja...manas mammas rājiens. Nē, viņa nav stingra. Tik mani vienkārši vienmēr gribējusi pasaudzēt no kārtējās gripas. Un tad es vienmēr dusmojos. Citiem ļāva iet priecāties tieši lietus gāze, bet es - maza, uzpūtusies - sēdēju istabā.
Bet laiki iet, viss mainās. Lai arī cik muķļīgi tas izklausītos manā vecumā, bet vēl pavisam nesenā pagātnē (cik nju vispār nesen - 3 gadi kā apkārt) atkal sajutos bērna prātā. Es smējos, lēkāju pa peļķēm kopā ar draugiem, pašā Rīgas centrā 4 naktī, un biju patiešām laimīga. Un mamma mani nespēja (pat nespētu, ja vēlētos) atturēt. Tā bija tik tiešām dievīga sajūta - izbaudiit to, kā ir priecāties par dzīvi. Tā no visas sirds. Liekas, ka laiks apstājas. Esi tikai Tu un Tavas izjūtas...Ko tik es nebūtu gatava atdod par vēl vienu tādu iespēju...
Jā...Tajos senajos laikos - manā bērnībā - negaiss likās, kas iespaidīgāks. Varbūt tāpēc, ka dzīvoju laukos? Iespējams. Bet es vienalga nebijos. Atceros, kā tajā laikā mamma vienmēr rājās - atkal tu galīgi slapja. Vai es neteicu, lai nāc iekšā?! Tas tajā laikā bija vienīgais kas mani baidīja...manas mammas rājiens. Nē, viņa nav stingra. Tik mani vienkārši vienmēr gribējusi pasaudzēt no kārtējās gripas. Un tad es vienmēr dusmojos. Citiem ļāva iet priecāties tieši lietus gāze, bet es - maza, uzpūtusies - sēdēju istabā.
Bet laiki iet, viss mainās. Lai arī cik muķļīgi tas izklausītos manā vecumā, bet vēl pavisam nesenā pagātnē (cik nju vispār nesen - 3 gadi kā apkārt) atkal sajutos bērna prātā. Es smējos, lēkāju pa peļķēm kopā ar draugiem, pašā Rīgas centrā 4 naktī, un biju patiešām laimīga. Un mamma mani nespēja (pat nespētu, ja vēlētos) atturēt. Tā bija tik tiešām dievīga sajūta - izbaudiit to, kā ir priecāties par dzīvi. Tā no visas sirds. Liekas, ka laiks apstājas. Esi tikai Tu un Tavas izjūtas...Ko tik es nebūtu gatava atdod par vēl vienu tādu iespēju...
Lietus nolijis
Un man šķiet, ka tā jau kādreiz bijis.
Lietus nolijis...
Un man šķiet, ka tā jau kādreiz bijis.
Lietus nolijis...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru