Izbaudu trīsas pār ķermeni, kas pārņem klausoties šo dziesmu.

Puķes.

Sajutos vientuļi šovakar. Vai laikam jau pareizāk būtu teikt - šonakt. Asaras pašas slapina vaigus. Bet tādas jau mēs meitenes lielākoties esam - emocionālas.

Nesen atklāju, ka mana dzīve ir kā noplucis, mazliet pakaltis pieneņu lauks. Īpaši krāšņs tas neizskatās. Apkārt tam ir žodziņš. Varbūt lielāks nekā vajadzētu.
Salīdzinājumā ar apkārtējiem laukiem, mans novītušais pieneņu placītis ir niecība. Tur pāri žodziņa aug īstu maijpuķīšu un neaizmirstulīšu lauki. Tie izskatās tik krāšņi. Kamēr manējais tikai vīst. Nav pat īsti, kas spētu to atdzīvināt. Tas arī neiederas lielajā plašumā starp tiem krāšņajiem. Tas pamazām distancējas, liekot tā īpašniecei celt žodziņu aizvien lielāku. Tam laikam bail, ka viņu kāds samīdīs, uzraks un iestādīt tur maijpuķītes.

Bet varbūt novītušajam pieneņu laukam uznākusi aizkavējusies ziema?

Spēles ar vārdiem.

Tik daudz domu. Šovakar.
Kas es esmu? Kur es esmu? Kamdēļ te es esmu?
Gara diena bijusi. Milzums daudz notikumu. Miljoniem cilvēki satikti. Bet ne viena pazīstama. Tūkstošiem vārdu pateikti. Beigu beigās tā arī nekas svarīgs.
Vakar. Nē, citu dienu. Bija savādāk. Bija smiekli. Paziņa blakus. Nē, kas vairāk kā paziņa. Mana sirds. Pietrūkst. Domas galvā. Pasaulīgas domas. Bet svarīgas. Vārdi. Miljoniem vārdu. Bet tiem bija nozīme. Liela. Es pratu uzklausīt. Tiku uzklausīta. Simtiem cilvēku bars. Bet bijām divatā. Jā. Nejutos viena pelēkajā masā. Biju kā Saule tumšā dienā. Smaids. Tas izsaka visu.