Jūtas kvēlo.

Pieglaužos viņam. Esmu drošībā. Tā sajūta tik patīkama. Tik ilgi nejusta. Varētu pat teikt, ka kopš bērnības. Pasmaidu. Viņš uz mani arī paskatās un redzu viņa sejā pavīdam smaidu. Tik patīkami to redzēt uz viņa lūpām. Aizveru acis, iedodu buču. Viņš vēl joprojām smaida. Dzirdu viņu dvešam tos sirsniņai patīkamos vārdus. "Jā, es tevi arī" vienmēr esmu atbildējusi. "Tā tas tiešām ir" mana sirsniņa to apliecina. Zinu, man blakus tieši tagad un te ir cilvēks bez kura vairs nespēju iedomāties savu dzīvi. Mana narkotika.

Mirklis tiešām ir skaists. Nešaubos ne mirkli.
Bet ir jāceļas. Jāatsakās. Lai kā negribētos.

Ar pēdējo smaidu un buču es atvados, dodoties ārpasaulē. Ar skumju skatienu un labas dienas vēlējumiem viņš mani pavada.

Diena paiet ātri. Visu dienu domāju tikai par rīta skaistāko mirkli. Un man viņa pietrūkst. Ļoti.
Un tā vienmēr. Dienu no dienas. Kad viņa nav man blakus, sirsniņa ilgojas. Tā sauc, un gaida, kad viņai tiks dots kārotais.Tā atceras visus kopā pavadītos mirkļus. Tā mierā nelikās...neliekas un neliksies. Tā tās jūtas kvēlo.

Noskaņai Westlife - you rise me up.

Atskaite.

3 mēneši. It kā sīks laika posms. Bet liekas ka nodzīvota vesela mūžība.Uz lapiņām sarakstīti sīki domu graudi, ar domu - rīt jau ielikšu tos savā blogā. Laiks iet, bet nekas tā arī nav izdarīts. Pat labākie domu graudi jau paspējuši noklīst. Ak es, nevīža.
Ja tā padomā, cik gan ļoti dzīve var mainīties tik īsā laikā. Un liekas, ka liktenis visu laiku ir gaidījis kādu manu dzīves posmu, kur visus šos labākos notikumus iestarpināt. Agrāk likās, ka laime slēpjas kaut kur vai arī iet ar lielu līkumu gar mani. Lai gan, kas tad īsti ir tā laime? Vai tik tas nav tāds divkārši liels prieks? Katrs jau to vienmēr izpratīs savādāk.