Garlaicība /lietvārds, siev.dz./ - stāvoklis, kad apkārt nenotiek nekas tavas uzmanības vērts un tādēļ rodas sajūta, kas liek pat padomāt, ka laiks ir apstājies.

Jā, tieši tā es tagad jūtos. Bieži pat neieskatos pulksteņa apaļajā ciparnīcā, kas atrodas uz manas rokas, bet laiks tik tiešām velkas. Pagājusi vesela stunda, tik sajūta tāda it kā puse no dienas būtu aiz muguras. Tādos brīžos kā šis parasti sāku domāt, ko gan šajā laika sprīdī varētu sadarīt, ja atrastos citā vietā, apkārt būtu citi cilvēki. Bet vai arī tad nebūtu šī nomācošā garlaicības sajūta? Jautājums paliek neatbildēts.

Varētu plūkt matus laukā no galvas, kliegt un visādi citādi ārdīties, lai tikai sasodītais laiks kustētos ātrāk. Tik tā nenotiks, un man ar to ir jāsamierinās.

/Raksts tapis aizvakar, pusdienas laikā./

Ārā ~ +30 grādi, istabā arī. Logi vaļā, bet gaisa maiņa nekāda.

Sēžu pie datora, tas nemitīgi slēdzas ārā. Arī tam laikam ir mazliet par karstu.

Sen jau gribas uzrakstīt kādu jauku rakstu, bet atkal jātvainojas visiem sekotājiem - galva tukša. Būtībā varētu stundām nosēdēt skatoties savās rozīgi violetajās tapešu sienās un neparko nedomāt. Vienkārši lūkoties. Un vai maz mans dators spētu izturēt tik ilgi?

Atkal jau kaķis izlaižas uz paklāja. Jā, žēl viņa. Ar tādu kažoku, lai Dievs stāv klāt.

Ak jel uzdāviniet man kāds ledus gultu, vai vismaz basienu balkona vietā ;D

Un jā jā zinu - atkal čīkstu. Bet ne jau tādu es gribēju vasaru...

Lielā diena - 21. jūnijs.

Vairākus atpakaļ es ļoti gaidīju šo dienu. Tiēši 21mo datumu. Kalendārā to iezīmēju tumši sarkanu,lai redzētu kā tā tuvojas. Mana īpašā diena.
Arī šogad tas datums atnāva vēja spārniem. Jau atkal manai kūkai tika pielikta viena svecīte. Kopā jau 21. Kā gadi skrien. Esmu oficiāli pilngadīga, bet pat nepriecājos. Iedomājoties ka pēc gadiem 5 man jau būs 26 - ĀRPRĀC. Es palieku veca. :D

Bet liels paldies tiem cilvēciņiem, kas neaizmirsa mani. Mīļi apsveica.
Un tiem īpašajiem - paldies par dāvaniņām. :)

Dzīve. Autobusi. Izvēles iespējas. Nākotne.

Es iekāpu kādā mistiskā autobusā. Tas bija liels, garš, sarkanā krāsā ar dīvainu zilu krustu uz labā sāna. Iekšā bija zaļi sēdekļi. Starpcitu izskatījās ļoti ērti. Sēdvietu izvietojums bija pa 2, pa 3, pa 4. Lielākais skaits, ko saskaitīju - 6. Dīvaini ne? Arī es tā padomāju. Sameklēju savu vietu, sanāca tieši autobusam nedaudz uz beigām. Kad biju iekārtojusies, vēroju kā autobusā bariem ieplūst cilvēku. Viņiem maz šeit visiem pietiks vietas? - domāju. Mistiski, bet jā.
Daudzi savā starpā sarunājās un apsēdās gan pa 2, gan pa 3. Sapratu, ka sēdvietas izkārtotas tā, lai visi draugi varētu būt kopā. Ilgi vēroju šos svešos cilvēkus un mazliet pat baidījos, jo man blakus nebija apsēdies neviens. Mazu brītiņu pat kļuva vientuļi, līdz vietu man blakus aizņēma mana draudzene. Biju tik priecīga.
Pēkšņi autobuss sakustējās un šoferis skaļi noteica:"Pusceļā neapstāsimies! Nākamā pietura Medicīna!"
Ceļā iesnaudos, kad pamodos, pa logu redzēju dīvainus skatus - sievieti, kas tikko kļuvusi par mammu uztraucas, vai viņai viss būs kātībā, tēvu, kas, ar laimīgu smaidu uz lūpām ,saka "Esi sveicināts pasaulē, Andrīt!". Tālākajā ceļā redzēju kā cilvēki aiztiet no šīs dzīves, un kāda kņada viņiem ir apkārt, lai tikai panāktu, ka cilvēks vēl dzīvos. Redzēju kā 2 meitenes paziņo meitai, ka mamma vairs nav. Tās asaras un skumjas. Jo tālāk braucām, jo dzīve izskatījās skarbāka!
Nu jau diezgan ilgi sēžu šajā autobusā, skatos šos skatus un jūku prātā. Es negribu to redzēt, bet pieturu nav. Vai man jārauj durvis vaļā un jālec laukā kā to jau pāris ir darījuši? Bail. Bail, ka nonākšu nekurienes vidū, kur vienīgais autobuss, kas man ies garām un spēs uzņemt ir "Neveiksminieki".

Cik cilvēku, tik domu, salīdzinājumu, jautājumu.. Ja runājam par dzīvi, es zinu, ar ko tu to salīdzinātu. Ar plūstošu upi, burbuļojošu, mazu strautiņu vai līkumotu, kalnainu ceļu. Man taisnība vai ne? Es gan tā nedomāju. Dzīve ir kā brauciens autobusā. Laika posmos mēs tikai mainam maršrutus. Un nekad nevaram zināt, vai braucam pareizaja virzienā.

Kas ir mīlestība tu jautāji man reiz? Lūk, te būs mana atbilde.

Love is patient, love is kind.
It does not envy, it does not boast
It is not proud. Love is not rude, it is not self-seeking
,,
Love never fails. Love is everlasting
Its eternal, it goes on and on, it goes beyond time
Love is the only thing that will last when you die

Padomā!

Mēs esam tas ko mēs runājam.
...

Atēna vairs neko nebilda. Viņa pielika pirkstu pie lūpām, parādot, lai es klusēju.

Un pēkšņi es aptvēru, cik ārkārtīgi grūti ir saglabāt klusumu tikko satikta cilvēka klātbūtnē. Iedibināta ir norma runāt par kaut ko, jebko - laiku, satiksmi, labākajiem restorāniem kur doties.

...

/Paulu Koleju/

Un tikai pasaki, ka tā nav.

***

Mans blogs ir palicis novārtā - reiz kādu dienu es ieslēdzot datoru nodomāju.
laiks to labot :)

Esmu aizrāvusies ar grāmatām. To ir tik daudz. Pilni plaukti visās bibliotēkās. Cik gan ilgu laiku vajadzētu, lai es izlasītu visas, kas mani saista. Gads, divi? Nē. Cik žēl, ka nevaru visu savu uzmanību veltīt tam ko tik ļoti vēlētos. Bet vai neapniktu lasīt? es nezinu. Katra grāmata man paver jaunu pasauli. Tādu kurā nekad neesmu bijusi. Tādu kur dažkārt pati gribētu dzīvot.

Un Paulu Koelju ir kas vienreizējs. Kāda viņa ļoti aizraujoša grāmata man lika pārdomāt savu dzīvi, savu uzvedību pret sev tuviem cilvēkiem. Tās bija tādas pāris mazas rinkopiņas, kas v;estīja par kādu meiteni, kura ieraudzījusi skaistu putnu lidojam debesīs. Iemīlējusi to un pie izdevības iesprostojusi būrītī. Tad viņai interese zudusi. Dīvaini, bet ar mani tā gadījies bieži. Iegūstu un pametu novārtā.

Zinu, kāds varbūt lasa un domā, ko es tev gvelžu niekus. Grāmatas ir garlaicīgas un tām nav nekādas nozīmes manā dzīvē. Ja esi viens no tiem, kas uzskata grāmatas par maznozīmīgām. Atceries uz brītiņu savu bērnību. Mamma, vecmāmiņa vai opītis, tētis - noteikti kāds tev ir lasījis pasakas priekšā. Ja ne lasījis tad stāstījis stāstus pirms gulētiešanas. Un tu priecājies, ka ir princis baltā zirgā, kas pamodina Sniegbaltīti. Ka ir Siventiņš, ka vienmēr bija uzticīgs draugs Vinnijam Pūkam. Tev patika klausīties par Sarkangalvīti, kas uzticīgi apciemoja vecmāmiņu. Tu toreiz priecājies, ka ir pasakas. Un kāpēc lai to pašu tagad nedarītu ar sevis izlasītām grāmatām? Sāc ar mazumiņu un tu ieiesi sev svešā pasaulē.

Man ļoti žēl. Žēl, ka pasaule degradējas.

Stāsts par satikšanos.

Stāvēju ietves malā. Apkārt man bija desmitiem cilvēku. Visi gaidīja luksaforā iedegamies zaļo gaismu. Gaismu, kas vēstītu - mēs drīkstam iet.
Bija auksts. Debesu pļavā sauli ar nemanīju, viena vienīga pelēka masa. Uz ielas mašīnu izbraukāta, slapja sniega pļura. Tik neizsakāmi nomācoši.
Kā jau vienmēr klusi fonā klausījos apnikušo mūziku (bet bez tās jūtos kā bez rokām). Jā, diena likās tik drūmi garlaicīga. Sejā smaidu ar neizdevās dabūt.
Pārslēdzās nākamā dziesma. Kids 4 rock - acis. Kā es dievienu šo dziesmu - nodomāju, pavisam aizmirsusies, kur atrodos. Arī zaļā gaisma mistiski jau 7 min neiedegās.

"Sveika" balss man aiz muguras kādu uzrunāja un izrāva mani no domu virpuļa. Noteikti nerunā ar mani. Kas gan mani, tādu pelēku peli, uzrunātu - neviens!
"Sveika, klusā meitene!" dzirdēju kādu pienākam sev blakus un atkārtojam. Nevar būt, ka tiešām uzrunātu mani. Bet nekas, jau nenotiks, ja apskatīšos. Nepatiks cilvēks, varu aizbildināties, ka nav laika runāt vai etc.

Paskatījos uz puisi, kas mani uzrunāja. Un...man aptrūkās vārdi. Vai ticat mīlestībai no pirmā acu skatiena? Jā, liekas, es iemīlējos.
Pleilistē atskanēja nākamā dziesma. Kristīne Zaharova - Kaut es spētu izlikties. Kur palikuši visi mani pozitīvie dziesmu gabali?

Viņš bija apmulsis ieraugot manu izbrīnīto skatienu.
"Vai kas noticis? Vai es kā sabiedēju, aizvainoju tevi?" atskanēja uztraukusies, pazema, bet patīkama puiša balss.
"Nē...nē. Viss kārtībā" nospiežot dziesmai pauzi, es mēģināju mierīgā balsī atbildēt.
Viņš pasmaidīja.

Vispār viņš bija garāks par mani. Manas acis bija viņa zoda līmenī. Tumšiem matiem. Labajā ausī bija maziņš auskariņš. Gandrīz nemanāms. Viņam bija tik izteikti vaigu kauli, varētu pat teikt nedabīgi izteikti. Sārtajos vaigos (kas laikam sārti bija no aukstuma) smaidot parādījās gandrīz nemanāmas bedrītes. Un acis....tās mani vienkārši šokējoši aizrāva. Tumši brūnas. Parasti man tik brūnas nepatīk, bet šim nezināmajam puisim tās piestāvēja. Tajās bija kas neizdibināms. Kas tāds, kam es nespēju pretoties.

"Man prieks. Es jau baidījos, ka uzskatīsi mani par maniaku, kurš vēlas tikai vienu. Uzmākties un saņemt tavu paļāvību" viņš iesmejoties vieglus, neuzspiestus smieklus atbildēja.
"Un ko tu īsti vēlējies?"
"Nuuu..." viņš vilka garumā "Tu izskatījies tik drūma un vientuļa. Nevarēju tev tā paiet garām nepārliecinājies, ka viss kārtībā. Starpcitu mani sauc Armands, bet tu drīksti dēvēt mani par Ami, kā to dara lielākā daļa cilvēku."

Es cītīgi klausījos viņa vārdu plūdos pārejot ielu.

"Uz kurieni tu dodies?"es vēlējos izzināt.
"Uz netālo pārtikas veikaliņu. Mājās maizīte aptrūkās. Un tu? Pag, tu man savu vārdu nemaz neteiksi, klusā meitene?!" Armands smīnot paskatījās uz mani.
"Es nuu.." galvā pārcilāju vietas, uz kurām varētu doties, jo man nebija noteikta mērķa kur iet. Zināju tik to, ka mājās vēl doties nevēlējos. "Es arī uz veikalu. Piens mājās neesot. Mamma vismaz tā zvanot apgalvoja. Ā. Es esmu Agnese. Lai gan vari mani dēvēt par Agī, tā tev būs ērtāk un arī man pašai patīk, ja mani tā sauc" cenšoties neskatīties viņa aburošajās acīs, es skaidroju.

Give me your heart, give me your soul atskanēja no mana telefona. "Piedod" mazliet nokaunējusies teicu un pacēlu. Zvanītāja bija mamma.

"Pienu nevajagot. Maizi tikai."pēc sarunas ar mammu braši paziņoju. Vispār mani pārņēma prieks, ka nu nebūs mājās muļķīgi aiznesta piena paka un ka man tagad tiešām ir kopīgs ceļš ejams. Vai tas bija likteņa pirksts?

Mistiski, bet man šis noslēpumainais Armands bija iepaticies.

***

Tā mēs aizgājām, iepirkāmies.

"Tad te mūsu ceļi laikam šķiras, Agī." Viņš nožilbināja savu perfekto smaidu. Un viņa vaigos atkal parādījās piemīlīgas, mazas bedrītes.
"Man prieks, ka tevi uzrunāju!" viņš aši piemetināja.
"Man arī prieks...jā, prieks iepazīties." ieskatījusies acīs sāku stostīties.
"Varbūt vēlies kādu citu dienu kur aiziet? Tāpat vien, bez kādiem slepeniem nolūkiem no manas puses."

"Sarunāts." ar smīnu uz lūpām atteicu.

Tā mēs apmainījāmies ar numuriem, jauki atvadījāmies.

Es zinu, ka tas noteikti bija likteņa pirksts. Es vienkārši atrados īstajā vietā un īstajā laikā. Un tās viņa acis...ahh.

Noskaņai dziesma Kids 4 rock - acis.

*stāsts ir izdomāts!

Jauns gads, jauna dzīve?

Šorīt iegāju draugos. Pēc galeriju aplūkošanas, ieraudzīju "draugi runā" sadaļā tekstu. Kas man likas aizdomāties.

" Nu ko. Vesels gads jau atkal apkārt. Citam labāks, citam sliktāks tas bijis. Bet nu tas tiešām ir garām. Tā ir pagātne! Tātad - 2009.doc - DELETE. New Document "2010.doc" save & open!"

"Vai tiešām jauns gads nozīmē jaunu dzīvi? Vai tiešām var tā vnk DELETE visus iepriekšējos gadus?
Manuprāt, nē. Mēs nevaram piedzimt gluži kā no jauna reizes 10. Mēs varam tikai mainīties visu šo gadu laikā, bet nekad neaizmirsīsim kadi bijām agrāk. Es pat nevēlētos to aizmirst. Airmirst savu dzīves pieredzi."
Es nodomāju.

Vienīgi biedē teiciens - kā sagaidīsi Jauno gadu, tā pavadīsi.
Man nu nemaz negribētos visu gadu kkur tā steigties, kā steidzos tieši 00.00 ar slapju muguru un vērojot pulskteni. Gandrīz nokavēt salūtu nav smuki. :D
Bet kopumā vakars aizgāja jauki - es nepiedzēros, mājās biju pietiekami laikā un ar smaidu sejā aizmigu. :D

Draugiem.lv - face.lv - draugiem.lv - face.lv

Tā jau stundu no vietas. Nonstopā. Nekur nekā jauna.

Izraujiet mani kāds no šīs vienveidības!

Ziemassvētku sapnis.

Ziemassvētku nakts.
Tumsa.
Klusums.
Aukstums.
Svaidos pa gultu. Ilgi domāju "Kā lai aizmieg?"

Jau stunda apkārt.
Pēkšņi paliek tik tik silti.
Uzplaiksnī aina.

Stāvu istabas vidū. Istaba nav liela, bet ļoti mājīga gan. Mani ieskauj zaļganbrūnas sienas. Netālu atrodas gulta. Tik liela. Gluži tāda, kādu vakar redzēju lielveikalā. Mana sapņu gulta. Pa kreisi ir koka durvis. Gaišas. Dzirdu tālumā kādu runājam. Dīvainus, klusus čukstus. Ieklausos.
"Man bail. Kas Tu esi? Ko tu gribi?" kāda maza balstiņa izmisīgi taujā.
"Nebaidies, es tev pāri nedarīšu," pārliecinoši un pat mazliet uzstājīgi tai tiek atbildēts, "es tikai atnācu piepildīt tavu vēlēšanos! Tev par mani neviens nav stāstījis? Esmu visur gaidīts šajā naktī. Tāds mazs brīnums, kam pārstāj ticēt. Nepamatoti. Vienkāršos vārdos - esmu Ziemassvētku vecītis."
Iestājas klusums.
"Te būs tava lelle, kuru man vēstulē lūdzi" jau laipnāk skan vecīša balss.
Īss klusuma brīdis.
"Paldies"- kā kluss čuksts atbalsojas tālienē.

Aina izdziest, tā it kā nekad nebūtu manā acu priekšā bijusi.


Pēkšņi.

Esmu atkal turpat. Mājīgajā istabā. Tik patīkami šeit atrasties. Tāds miers un klusums. Arī balsis tālumā nav dzirdamas.
Te nejauši, bet strauji veras gaišās koka durvis. Tajās parādās mazas meitenes tēls, kaut ko aizrautīgi stāstot. Viņa ir tik līdzīga man. Bērnībā. Gaiši mati, zaļas acis. Mugurā tīģekrāsas pidžamma, rokās nevīžīgi tiek nesta Bārbija. "Kas viņa ir? " man rodas interese.
Mazā pieskrien klāt, mazās rociņas lūdzoši tiecas pēc mana apskāviena.
"Mammu, mammu"viņa, izmīsīgi mēginādama mani apskaut, saka šos vārdus.
"Mamma? Es? Kas šeit notiek?" atbalsojas manās domās.
"Mammū, paskaties, ko man atnesa kāds jauks un apaļīgs vīriņš. Tieši tādu kādu es gribēju. Tieši tāda kāda ir Janai!"
Mazliet paliecos viņai pretī, lai mazā varētu ierāpties man klēpī. Liekas, ka es viņu pazītu jau ilgi. Tā it kā viņa būtu daļiņa no manis.
Klusi, smaidot saku "Jā, es priecājos kopā ar tevi! Esi pelnījusi. Biji laba meitene šogad. Bet vai pateiksi kā tevi sauc? Cik tev gadiņu?"
Mazā paskatās neizpratnē un bažīgi "Mammu, kas ar tevi noticis? Es taču esmu tava mazā Peciņa. Estere. Man vienmēr tā sacīji. Tu mani nemīli vairs?"
Īss klusuma un neveiklības mirklis.
"Un man ir 6 gadiņi" - uz pirkstiem rādīdama 5, viņa apgalvo.
"Viss kārtībā, manu Peciņ. Es mīlu tevi! Vienmēr mīlēšu," pašai neizprotot, saku šos vārdus, "bet tagad gan tev laiks iet gulēt. Sapnīši gaida!"
Sabučoju Esteri. Un viņa pazuda. Izgaisa.

Pamodos.
Tas bija tikai sapnis.
Dīvains, bet aizraujošs. Man.
Pagriežos uz otriem sāniem.
"Cik pulkstens?" tumsā čamdos pēc telefona.
Manās rokās iegulstas kaut kas čaukstoš.
Zīmīte.
Piecēlos.

"Ta bija Tava nākotne. Ta bija Tava istaba. Tā bija Tava Estere. Un jā, Tu biji mamma. Viņai vislabākā mamma pasaulē. Patika? Nezaudē tad iespējas. Negriez muguru pasaulei. Un tici - brīnumi notiek" - senlaicīgā rokrakstā, ar lieliem burtiem bija rakstīts.

Vēl klusi pārlasīju pēdējo teikumu - "Brīnumi notiek. "
"Tiešām notiek" nodomāju un devos atpakaļ uz gultas pusi.

*stāts ir izdomāts!

Kā laiks ar vēja spārniem aizskrien. Visi lielie un mazie pārdzīvojumi, prieka un sajūsmas brīži kārtojas lielā grāmatā. Tā ir mazliet nobružāta gadu gaitā. Dažas lapas jau izkritušas, citas spējīgi turas uz pēdējās cilpiņas (it kā kāds ar varu tās būtu mēģinājis izraut, bet neveiksmīgi). No ārpuses šī grāmata izskatās kā liela zinātniska enciklopēdija. Nav šaubu, katrs to vēlētos paturēt rokās, palasīt un rast gandarījuma sajūtu.
Vakar vakarā man radās tā iespēja. Pavisam nejauši viena tāda grāmata nonāca manās rokās. Pašķirstīju, palasīju pāris teikumus (lai arī cik bagāta kādam rakstniekam būtu fantāzija, ko tādu neuzrakstīt pat viņam). Tomēr visvairāk mani ieinteresēja šīs noslēpumainās grāmatas vāks. Biju izbrīnīta, ieraugot lieliem, skaistiem sudraba burtiem uzrakstu "ATMIŅAS". Domāju, ka tas kāds joks! Nē, tur zemāk atmirdēja mazi, zelta burtiņi. Cik dīvaini... "1990 - ? " - tur manā acu priekšā pavīdēja.
Sāku pēkšņi cītīgāk apskatīt pašu grāmatas saturu. Tās katra lapaspuse bija savā krāsā. Krāsu bija tik daudz. Neviena neatkārtojās.

Kādā gaiši zaļā. Nē precīzāk - salātzaļā lapaspusē, es ieraudzīju savu vārdu. Mani pārņēma savāda satraukuma sajūta. Acis cītīgi pievērsās tekstam, lūpu kaktiņi savilkās smaidā. "... Es sāku smieties no visas sirds. Viņa man pievienojās. Un tā mēs abas tur stāvējām. Mazliet muļķīgi, bet sajūta bija patīkama. Tevi kāds saprot." - bija ievadā. Ievadā par mani.
Lapu pēc lapas lasīju. Salātzaļo toni jau nomainīja oranža, bet apstāties es vēlaizvien nespēju. Paskatīties uz sevi cita acīm - tas man bija kas jauns.
Kad biju tikusi līdz 228537176 lapaspusei, pēkšņi tās īpašnieks man grāmatu atņēma. Bez ierunām, uzmanīgi aizvēru un atdevu. Bet vienmēr gaidīšu to mirkli, kad atkal varēšu to atvērt un ieiet tajā, man tik svešādi interesantajā pasaulē.

Tavas domas un atmiņas ir tikai tavas.
Tā ir tikai tava dzīve.
Nedod to, kā zelta monētu, katram pretimnācējam.

Rotaļājoties ar krāsām.

Paņemsim pilnīgi baltu lapu, 6 krāsainos zīmuļus. Lineālu un šķēres ar nedrīkst aizmirst. Sāksim, kā mazajās klasītēs, zīmēšanas stundu. Nebūs grūti. Apsolu!
Lapu sadalīsim 8 daļās. Astoņos mazākos kvadrātiņos. Precīzi, centimetru pa centimetram. Sagriezīsim!

Paņemsim pirmo kvadrātiņu, un uz tā uzzīmēsim spilgti sarkanas lūpas.
Otrajam pašā vidū skaistiem burtiem uzrakstīsim "APSKĀVIENS".

Redz cik glīti un ātri mums viss padodas. Turpinam?

Trešā lapiņa, skatos tāda mazāka tev sanākusi. Nekas!

Uz tās uzzīmēsim egli. Ne jau parastu šoreiz. Apsnigušu. Tādu, kas dveš pati, cik smaga sniega nasta tai uzlikta.
Ceturtā mums būs ar Sauli kreisajā augšējā malā, un vidū uzrakstu "SVEIKA VASARA", katru burtu krāsojot citā krāsā.

Piektā... Tu domā kāda nozīme tam visam? Pacieties!

Piektais kvadrātiņš būs pilnīgi melns. Bet aši noliec sesto lapiņu neskartu - pilnīgi baltu.

Redzi, drīz jau būsim pabeiguši. Vēl tikai mazliet...

Septītai lapiņai vidū uzzīmēsim sirsniņu. Tādu, kas liktu saprast, cik dzīvot speejīga tā ir.
Astotā. Peedeejā. Spēj jau paredzēt, kas uz tās būs? Labi. Pačukstēšu priekšā. Uzzīmē salauztu sirdi.

Un tagad paspēlēsim spēli. Tev taču patīk spēles? Nešaubos.
Noliec blakus pirmo un astoto lapiņu . Izvēlies tikai vienu no šīm. Protams, mēs katrs izvēlēsimies skūpstus. Turpinam?
Tagad noliec sev priekšā trešo un ceturto lapiņu. Izvēle jau kļūst grūtāka. Saprotu!
Tagad liksim priekšā piekto un sesto lapiņu. Cik interesanti izvelēties starp pilnīgi bezjēdzīgām lapiņām? Nē, te nekas nav bez nozīmes! Tieši ar šo izvēli tu parādi savas dvēseles garastāvokli.

...

Tieši tā Dzīve spēlējas ar mums. Tā dod neskaitāmas iespējas, kurās mums vienmēr ir jāizvēlas. Un tapēc nekad nepārmet kādam viņa lēmumu. Pat, ja sāp...

Viena vakara pārdomas.

Kādā rīta draudzene uz mani paskatījās un pasmaidīja. Viņa teica - tev acis mirdz. Es atsmaidīju. Tā tiešām bija. Pati jutu.

Atkal vienmuļš, tumšs vakars. Apkārt klusums. Pēdējā laikā tiešām biežāk esmu viena. Tik mani tas kaut kā nesatrauc. Tieši pretēji, es priecājos, ka man ir šī vienatne. Šis laika mirklis, kurā varu sakārtot sevi, savas domas, viedokļus par visu.
Iedomājoties, ka visu laiku man nemitīgi būtu apkārt cilvēku pūļi, paliek ap sirdi kaut kā neomulīgi. Ne jau tāpēc, ka es būtu nesabiedriska. Nē nē, drīzāk man patīk būt cilvēkos. Tik ne tagad. Ne šajā vakarā. Vienkārši, kad esmu cilvēkos, bieži vien nevaru uzvesties, kā vēlos. Ir jāievēro, kaut kādas nenoteiktas prasības. Lai izskatītos kā visi pārējie. Pieklājīgi.
Kad pārkāp visas šīs normas. Sāku darīt trakulības. Un klusā vakarā to visu pārdomāju. Cik tas tomēr bijis labi. Kaut kas mainījās. Rodas jautājums - Kas? Un ticēsi man vai nē, bet mans īpašais acu skatiens. Tajā noteikti parādījies gandarījums, ar tādu īpašu mirdzumu. Tādu, ka pārējie to redz, es jūtu.

Tā ir tāda īpaša sajūta. Mana gandarījuma sajūta.

***

Vienatne. Pakš. Fonā skan liega, maiga mūzika. Pakš. Acis sarkanas, vaigi sārt,slapji. Pakš pakš - tā nokrīt kārtējā asaru lāse.
Sirsniņai sāpīgi, tā cenšas visu izlikt uz āru. Bet vai es to vēlos? - Nē. Asaras pašas no sevis krīt uz brūnā, gludi lakotā galda.
Par ko? - Neviens jau neko nav izdarījis. Bet varbūt vainīga vienatne /vientulības sajūta/ ? Saka jau, ka vientulība iznīcina cilvēku. Nē, ar mani tā nav. Ne šoreiz. Varbūt tagad esmu viena, bet ne vientuļa.
Pēkšņi uzspīd saule. Cik gan diena ir skaista.Debesis gaiši, gaiši zilas. Bez nevienas mākoņu aitiņas. Pozitīvisma pilns laiks... Tik jā, es sēžu un raudu. Uz galda saules staros atmirdz asaru lāsītes. Skaisti.
Vēlaizvien palicis neatbildēts jautājums- Par ko? - Un es zinu. Vaina nav tālu jāmeklē.
Vai es to pateikšu skaļi? - Nē, lai tik mana sirds raud.
Pakš. Pakš. Acis izraudātas, vaigi noberzti...

Jūra - pārsteigums - smaids sejā.

Nekad nebiju domājusi, ka kādam izdosies mani tā pārsteigt. Dzīvē. Tas bija kas pavisam vienkāršs, bet tomēr ar izdomu. Kā saka ar odziņu.

Te atnāca, pateica ejam. Un es gāju. Ļāvos. Nebiju pieļāvusi pat domu, ka kaut reizi ko tādu darīšu. Netraucēja ne vējš, ne lietus, kas bija tiešām tik tik.../pat trūkst vārdu/
Liels, liels paldies tam īpašajam cilvēkam. Bija jauki dzert šampanieti jūras malā, skatīties, cik biedējoša ir jūra lietus laikā un smieties ar kādu kopā. To saviļņojumu nemaz nevar aprakstīt, lai kā censtos...tas ir jāizjūt. Ja varētu, ikvienam uzdāvinātu daļiņu no laimes.
Es zinu, ka reiz ko tādu atkārtošu. Bet tajā reizē es būšu, kas pārsteidz kādu citu sev ļoti tuvu cilvēku. Un nešaubos, ka viņš jutīsies tieši tāpat kā es...

Mirkli, tu esi skaists.

Sveika Pasaule! Te nu es esmu. Liekos kā no jauna piedzimusi. Smaidīga ar dzīvi apmierināta, ar jaunu dvesmu dzīves baudītgribētāja. Tik jauki tā justies...varētu iziet laukā un izbļaut - es esmu laimīgāāā! /mazliet piesarkst vaigi/
Kas tāds ir noticis? Esmu mainījusies. Saka ka cilvēki nemainās, viņi vienmēr ir tie, kas ir bijuši. Atceros kā literatūras skolotāja mums /klasei/ bija vienmēr teikusi - Tu nevari aiziet no tā kas esi! Un tad sēžot solā, tiešām sāku tā domāt... Taisnība, visi mēģinājumi sevi mainīt ir izgāzušies. Un ar lielu blīkšķi.
Tieši pretēji mēs katrs varam mainīties. Ja pamainīsim domas par sevi un par visu, kas apkārt... Nedomā - ārpāts jau atkal laukā līst. Padomā cik labi, būtu uzaicināt draugus pie sevis un uzrīkot filmu dienu ar daudz daudz čipsiem un popkorna, plusā pieliekot kokakolu.

/Katrā mīnusā ir savi plusi. Iemācies tos saskatīt un tu spēsi būt cits cilvēks/

Zaļā gaisma.

Manā dzīvē iedegās zaļā gaisma. Uzspīdēja cerība būt laimīgai.

Life is wonderful.
Lā lā lā

Bērnība smaržo.

Pakš...pakš. Aiz loga dzirdama dīvaina, bet labi pazīstama skaņa. Netālu atskan grāviens, uzplaiksnī gaisma. Bet es nebaidos. Es pasmaidu. Tas manī izraisa tādu patīkamu atmiņu virpuli. Cik labi, ka ir sava Atmiņu Paradīze, kurā vari atgriezties kad vēlies un uz brīdi aizmirst visu.
Jā...Tajos senajos laikos - manā bērnībā - negaiss likās, kas iespaidīgāks. Varbūt tāpēc, ka dzīvoju laukos? Iespējams. Bet es vienalga nebijos. Atceros, kā tajā laikā mamma vienmēr rājās - atkal tu galīgi slapja. Vai es neteicu, lai nāc iekšā?! Tas tajā laikā bija vienīgais kas mani baidīja...manas mammas rājiens. Nē, viņa nav stingra. Tik mani vienkārši vienmēr gribējusi pasaudzēt no kārtējās gripas. Un tad es vienmēr dusmojos. Citiem ļāva iet priecāties tieši lietus gāze, bet es - maza, uzpūtusies - sēdēju istabā.
Bet laiki iet, viss mainās. Lai arī cik muķļīgi tas izklausītos manā vecumā, bet vēl pavisam nesenā pagātnē (cik nju vispār nesen - 3 gadi kā apkārt) atkal sajutos bērna prātā. Es smējos, lēkāju pa peļķēm kopā ar draugiem, pašā Rīgas centrā 4 naktī, un biju patiešām laimīga. Un mamma mani nespēja (pat nespētu, ja vēlētos) atturēt. Tā bija tik tiešām dievīga sajūta - izbaudiit to, kā ir priecāties par dzīvi. Tā no visas sirds. Liekas, ka laiks apstājas. Esi tikai Tu un Tavas izjūtas...Ko tik es nebūtu gatava atdod par vēl vienu tādu iespēju...

Lietus nolijis
Un man šķiet, ka tā jau kādreiz bijis.
Lietus nolijis...

I can`t explain this feelings.
I think about it every day....

Fonā skan mūzika. Dzeru savu rīta kafiju. Un gremdējos pārdomās. .

Kas vispār ir iemīlēšānās? Kāpēc iemīlējušies zaudējam galvu?
Laikam lai saņemtu atbildes ir jāiemīlas. Jau atkal. No jauna. Bet bail. Kad tiec sāpināts vienreiz, otrreiz....sesto reizi. Un tad atkal rodas jautājums - Kam tas pie velna vispār vajadzīgs? Tas ir vajadzīgs. Pat vairāk - nepieciešams. Tieši Tavai dvēselei.
Ir taču patīkami skatīties uz otru un saprast, ka tas otrs ir viss, ko esi vēlējusies. Tik ilgi gaidījusi. Kāds, kuram vari doties līdzi. Nedomājot. Kāds, par kuru stundām runāt ar draudzenēm, un pie sevis smīnot nodomāt - Viņš tomēr ir tikai MANS.

Un tieši tāpēc novēlu sev un citiem - ļausimies šīm brīnišķīgajām sajūtām!