Sajutos vientuļi šovakar. Vai laikam jau pareizāk būtu teikt - šonakt. Asaras pašas slapina vaigus. Bet tādas jau mēs meitenes lielākoties esam - emocionālas.
Nesen atklāju, ka mana dzīve ir kā noplucis, mazliet pakaltis pieneņu lauks. Īpaši krāšņs tas neizskatās. Apkārt tam ir žodziņš. Varbūt lielāks nekā vajadzētu.
Salīdzinājumā ar apkārtējiem laukiem, mans novītušais pieneņu placītis ir niecība. Tur pāri žodziņa aug īstu maijpuķīšu un neaizmirstulīšu lauki. Tie izskatās tik krāšņi. Kamēr manējais tikai vīst. Nav pat īsti, kas spētu to atdzīvināt. Tas arī neiederas lielajā plašumā starp tiem krāšņajiem. Tas pamazām distancējas, liekot tā īpašniecei celt žodziņu aizvien lielāku. Tam laikam bail, ka viņu kāds samīdīs, uzraks un iestādīt tur maijpuķītes.
Salīdzinājumā ar apkārtējiem laukiem, mans novītušais pieneņu placītis ir niecība. Tur pāri žodziņa aug īstu maijpuķīšu un neaizmirstulīšu lauki. Tie izskatās tik krāšņi. Kamēr manējais tikai vīst. Nav pat īsti, kas spētu to atdzīvināt. Tas arī neiederas lielajā plašumā starp tiem krāšņajiem. Tas pamazām distancējas, liekot tā īpašniecei celt žodziņu aizvien lielāku. Tam laikam bail, ka viņu kāds samīdīs, uzraks un iestādīt tur maijpuķītes.
Bet varbūt novītušajam pieneņu laukam uznākusi aizkavējusies ziema?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru